25. janvārī, atklājot Iedzīvotāju padomes sēdi, tās priekšsēdētājs Gvido Dekslings pieteica vienīgo darba kārtības jautājumu – Lielauces iedzīvotājas Ilgas Elfertes iesniegumu par biedrības “Lielauces attīstība” rīkoto pasākumu “Gada Lielaucnieks” un viedokļu uzklausīšanu. Tā kā Iedzīvotāju padomē nevarētu visus uzdotos jautājumus izskatīt, viņš Ilgas iesniegumu pārsūtījis Dobeles pašvaldībai. Domes priekšsēdētājs Ivars Gorskis lūdza Iedzīvotāju padomi izteikt savu viedokli par pasākumu. Uz sēdi bija atnākuši 16 iedzīvotāji, to skaitā 12 biedrības biedri. Tālāk atreferējums (kaut arī ar īsinājumiem, pārstāstā), jo protokolā sēdes gaita fiksēta greizi un neprecīzi.
“Pasākums arvien blāvāks”
Gvido Dekslings kā sēdes vadītājs deva vārdu iesnieguma iesniedzējai Ilgai Elfertei.
Ilga Elferte: “Tā kā esmu uzņēmusies mājas vecākās pienākumus, mani interesē, kas notiek. Skatos, ka ar katru gadu šis pasākums kļūst arvien blāvāks. No parastajiem iedzīvotājiem iesniegtie kandidāti tiek atrunāti pēc kritērijiem, kas neatbilst izvirzīšanai, bet tajā pašā laikā tiek izvirzīti biedrības biedri vai cilvēki, kuriem ir ļoti liels atbalsts no malas. Es neuzskatu, ka šis pasākums vairs ir vispārēji domāts Lielauces iedzīvotājiem – tas drīzāk ir biedrības iekšējais pasākums.
Tas, ja vēlas, varētu arī turpināties tāpat kā līdz šim – ar ieteikšanu un balsošanu. Ja skatāmies, cik cilvēku bibliotēkā nobalsojuši – nu, minimāli. Ja aizbildinās ar to, ka tas tiek darīts interneta vidē – nu, tā noteikti nav. Tāpēc arī radās jautājums – cik lielā mērā šis pasākums ir nepieciešams vispārēji Lielauces iedzīvotājiem?
Un otrs jautājums bija par īres maksām. Ja mednieku biedrība un mēs – privātie – visi maksājam un visu sedzam, kāpēc biedrība, kas saņem finansējumu un palīdzību, to nedara? Tāpat lieto labierīcības, elektrību un visu pārējo.”
Apbalvoto vidū biedrības biedri ir mazākums
Biedrības vārdā atbildēja valdes priekšsēdētājs Ivars Bušmanis. Viņš norādīja, ka uz Ilgas iesniegumā uzdotajiem jautājumiem “atbildes jau visas ir publicētas un iepriekš zināmas, mājaslapā atrodamas, nekā slēpjama tur nav”. “Tā kā Ilga nevērsās pie manis un nejautāja šos jautājumus, bet raksta iesniegumus, tad es izmantošu iespēju atbildēt tieši gan Ilgai, gan Iedzīvotāju padomei,” viņš piebilda.
Atbildot uz pirmo pārmetumu daļu par to, kas var izvirzīt kandidātus uz nominācijām, viņš uzsvēra, ka tos izvirzīt var ikviens. “Mēs katru gadu to izsludinām gan mājaslapā, gan iedzīvotāju apziņošanas tīklā ar visām norādēm, ka var to darīt gan mājaslapā, gan telefoniski vai jebkuram no valdes locekļiem pateikt mutiski, satiekot, piemēram, uz ielas. Līdz šim neesam saņēmuši nevienu pārmetumu, ka kāds būtu pateicis: “Es nezināju, ka var kādu ieteikt, un es savējo nepaspēju pieteikt.” Tādus neesam saņēmuši ne pirms, ne pēc pasākuma.”
Atbildot par tiem, kuri ir izvirzīti apbalvošanai, Ivars norādīja, ka lielākā daļa vienmēr bijuši nevis biedrības biedri, bet citi. “Fakti paši par sevi liecina – paskatieties mājaslapā, kā pa gadiem “Gada Lielaucniekam” izvirzīti, vienmēr vairākumā ir citi. Pati balva tika radīta, lai veicinātu visu iedzīvotāju aktivitāti un piedalīšanos kopienas dzīvē.” Šoreiz astoņi lielaucnieki izvirzīja 16 kandidatūras, no kurām apbalvotas tika septiņas. No šīm septiņām tikai trīs bija biedrības biedri. Vairākums nav biedrības biedri. Iepriekšējā reizē bija 16 izvirzītāji un bija 11 kandidatūras, un apbalvotas tika piecas, no kurām neviens nebija biedrības biedrs.
“Tāpēc teikt, ka mēs īpaši biedrības biedriem dodam, nav pareizi. Ir gluži pretējais – mēs zemāku latiņu uzliekam tiem, kuri nav biedrībā, nekā tiem, kas ir mūsu biedrībā. Pirmajos gados stingri noteicām, ka valdes locekļus neizvirzām, kaut gan valdes locekļi itin bieži tie, kas darīja visvairāk,” teica Ivars. Viņa skatījumā biedrības biedri varētu būt, pat vajadzētu būt vairākumā, jo biedrība radīta kā aktīvāko iedzīvotāju apvienība. “Tas ir mūsu aicinājums – aktīvi piedalīties un kaut ko darīt. Visi ir aicināti biedrībā. Ilga arī ir bijusi aicināta biedrībā, arī Gvido ir aicināts. Mēs esam atvērti visiem. Tā ir katra paša izvēle – piedalīties vai nē.”
Par iesniegumā minēto pārmetumu, ka apbalvo tos, no kuriem biedrībai labums, Ivars vēlreiz uzskaitīja apbalvotos: “Lāsma Veilande atzīmēja dižkokus. Kāds labums biedrībai no tā? Renāte Kalniņa gan ieteica, gan organizēja Baltā galdauta svētkus, kuri bija pieejami visiem novada iedzīvotājiem. Atbrauca pat motociklisti no Bērzes. No visiem svētku dalībniekiem lielaucnieki bija tikai trešā daļa, turklāt ne tikai biedri. Edgars Cimmermanis uzdāvināja datorus. Biedrības biedriem? Nu taču nē. Bērniem, kuriem visvairāk to vajadzēja. Pārsla Eglīte atklāja kafejnīcu Aucē, nu, nekāda sakara ar biedrību. Sanita Fišere saņēma balvu kā uzņēmēja par masāžas salona atvēršanu Aucē. Edmunds Bērziņš visvairāk palīdzējis spiningošanas sacensībās, ko organizēja Edgars Dejus – ne viens, ne otrs nav biedrības biedri.” Vija Kursiete, kura nav biedrībā, saņēma balvu par mūža ieguldījumu.
Biedrība pieņem un izskata visas kandidatūras
Par kandidatūru izvirzīšanu un apspriešanas kārtību, kļūdaini tiek spriests, ka biedrība neņem vērā citu iedzīvotāju ieteikumus, apliecināja Ivars. “Visas kandidatūras pieņemam, uzklausām, vērtējam. Valdes locekļi var apliecināt, ka, ja mums nav skaidrs par konkrēto cilvēku, mēs pirms lemšanas aptaujājam vai nu pašu iesniedzēju, vai, piemēram, šī konkrētā cilvēka kolēģus, draugus, kaimiņus – ko viņš ir padarījis, vai tiešām viņš ir pelnījis balvu. Un, ja ir, tad mēs esam par.” Ivars minēja konkrētu piemēru ar Ilgas izvirzītu kandidatūru 2023. gadā un paskaidroja, kāpēc tā netika pieņemta, tas ir valde atbalstīja, bet pats nominētais nevarēja ierasties uz pasākumu, bet 2024. gadā atteicās no godināšanas.
“Nolikums atrodams mājaslapā, un to var izlasīt jebkurā brīdī. Tajā noteikts, ka mēs apbalvojam tikai tos cilvēkus, kuri paši piekrīt apbalvošanai un kuri var ierasties uz apbalvošanas ceremoniju,” viņš norādīja uz izvirzīšanas kārtības caurspīdīgumu. “Bet izvirzītās, apspriestās un neapbalvotās kandidatūras mēs gan nepubliskojam ētisku apsvērumu dēļ. Paši saprotat – nav labi cilvēkam tā pateikt: “Mēs viņu apspriedām un noraidījām. Nu, pacenties vēl vairāk, un tad tu dabūsi.” Tas nebūtu pareizi. Šī iemesla dēļ izvirzītās un vēl neapstiprinātās kandidatūras paliek kā skatāmas nākamajā gadā un tiek paturētas redzeslokā, bet netiek publiskotas.”
Balsošanas un apmeklējuma rekordi
Tikpat absurds ir pārmetums, ka “Gada Lielaucnieks” ir biedrības iekšējais pasākums. “Biedrībā ir 33 biedri, bet pasākumā piedalījās ap 120 cilvēku. Nav tā, ka biedrība no tā gūst labumu. Biedrības mērķis ir organizēt pasākumus, lai labumu dotu citiem – pagastam, novadam,” norādīja atbildētājs.
Balsojums par “Gada lielaucnieku” nenotika tikai internetā, bet arī klātienē bibliotēkā. “Jūs zināt, ka šogad bija rekordliels skaits balsu – par simts vairāk nekā pērn, pavisam 534 balsojumi. Arī bibliotēkā bija iespējams nobalsot, un tur to izdarīja 12 cilvēki.” Klātienes balsojumu samazinājums nenozīmē intereses mazināšanos. Biedrības vadītājs norādīja uz visā valstī novērojamu līdzīgu tendenci: “Redzam, ka katru gadu biļetenu urnā ir arvien mazāk, bet digitālo balsu skaits pieaug. Arvien mazāk cilvēku seko izlīmētām afišām, un arvien vairāk informāciju meklē savos telefonos. To ņemam vērā, apziņojot par pasākumiem un izmantojot visus iespējamos kanālus.”
Vispārliecinošākais rādītājs pasākuma lietderībai ir apmeklētāju skaits, norādīja Ivars. “Balsojums ar kājām – cilvēki paši atnāk. Ar katru gadu piedalās arvien vairāk, un arī 2024. gadā “Gada Lielaucnieka” pasākuma apmeklētāju skaits bija absolūti lielākais, salīdzinot ar jebkuru citu pasākumu, kas pagājušajā gadā notika mūsu tautas namā.”
Pašvaldība atbalsta pasākumus visiem
Ilga iesniegumā jautā, kāpēc biedrībai nav jāmaksā pašvaldības noteiktā īres maksa, izmantojot tautas namu? “Šī nav pašvaldības organizācija, tāpēc uzskatu, ka tāpat kā man vai Mednieku klubam vai jebkuram citam arī šai bieddrdībai būtu jāsedz īres maksa, jo pasākumos tiek izmantota elektrība, labierīcības u.t.t.,” rakstīts iesniegumā.
Kaut arī atbilde uz šo jautājumu ir pašvaldības kompetencē, biedrības vadītājs paskaidroja, kā viņam šis jautājums ir izskaidrots no pašvaldības puses: “Ja biedrība organizē pasākumu ar pašvaldības atbalstu un tas pieejams visiem interesentiem, tad šādos gadījumos īres maksa netiek prasīta. Tāpēc piemērs, kas tika minēts iesniegumā par Mednieku klubu, nav gluži atbilstošs, jo viņi rīko pasākumu savējiem. Savukārt mūsu biedrībā nav neviena pasākuma, kas būtu tikai biedriem. Pat mūsu biedrības dārza svētki, kas jau trīs gadus tiek rīkoti pie kāda mājās, apmeklē ne tikai biedri – apmēram puse ir cilvēki, kuriem patīk būt mūsu kompānijā un viņi labprāt piedalās.
Valdes priekšsēdētājs informēja arī par pasākuma budžetu un līdzfinansējumu. “”Gada Lielaucnieka” budžets bija 2050 eiro. No tiem 1200 eiro sedza pašvaldība, kas tradicionāli finansē tikai muzikālos priekšnesumus. Atlikušos līdzekļus sedza mūsu pagasta ļaudis: 700 eiro no uzņēmēju ziedojumiem, 150 eiro no biedrības līdzekļiem. Nekad iepriekš nebija tik daudz ziedots kā šogad. Līdz ar to var teikt, ka atbalsts pasākuma organizēšanai kļūst arvien lielāks. Tas, ko mēs darījām bez atlīdzības, ieguldot savu laiku un darbu, šajā summā nav iekļauts – es minēju tikai to summu, kas izgājusi caur kontu.”
Ivars atzīmēja, ka šoreiz bija vislabākā sadarbība ar tautas namu – pie noformējuma palīdzēja gan Marina Šadrina, gan Dace Čunka.
Kāpēc ar ielūgumiem?
Jautājumu daļā Gvido Dekslings uzvaicāja: “Kādēļ jums pasākums tiek rīkots ar ielūgumiem?”
Ivars Bušmanis: “Lai pieteiktos. Pieteikties varēja jebkurš. Organizējām sēdēšanu gan pie galdiem un arī zāles vidū. Mums vajadzēja zināt vietu skaitu, sasēdināt pa galdiņiem. Kad pieteicās, mēs varējām precīzi saplānot – zinājām, ka tautas namam ir 126 krēsli, bet pieteicās 140 cilvēki. Tad sapratām, ka jānes vēl krēsli. Pārvaldniece Kristīne Ūdre nāca pretī, un mēs tos sanesām. Pavisam tika izlikti 136 krēsli. Visi, kas pieteicās, neatnāca – daži krēsli palika brīvi. Bija aptuveni 125 apmeklētāji. Ja nebūtu pieteikšanās, mēs būtu neziņā – cik cilvēku sēdēs pie galdiem, cik zālē? Pieteikšanās, manuprāt, ir attaisnojusies – mēs varējām normāli noorganizēties.”
Renāte Kalniņa: “Ir vēl viena nianse – jebkuram publiskam pasākumam ir jānodrošina apsardze. Mēs algotu apsardzi nevarējām atļauties. Tas bija otrs iemesls, kāpēc izvēlējāmies pieteikšanos – lai mēs zinātu, kuri būs pasākumā, un varētu uzņemties atbildību par apmeklētājiem. Lai nenāktu kāds no malas un nenotiktu kaut kas neprognozējams.
Kad atlasa un kad balso?
Māris Siliņš: “Mazliet nesapratu – vai no sākuma ir kritēriji, pēc kuriem atlasa, kuri būs nominācijās, un pēc tam notiek balsošana, vai arī vispirms ir balsošana, un no tās rezultātiem ir atkarīgs, kuri tiks nominācijās?”
Ivars Bušmanis: “Nolikumā vienmēr ir bijis noteikts, ka visas kandidatūras, kas tiek izvirzītas, nonāk līdz biedrības valdei. Valde tālāk tās virza uz konkrētām nominācijām. Izvirzītāji paši norāda, vai tas ir, piemēram, “Labdaris” vai “Iniciatīva”, bet mēs vēlreiz to pārskatām. Kad valde apstiprina kandidātus, viņi tiek tālāk virzīti. Piemēram, šogad bija divi kandidāti uz “Labdara” nomināciju – viņi arī tika apstiprināti, un nelikām uz balsošanu, kurš lielāks “Labdaris”. Sākumā, pirmajos gados, aicinājām balsot katrā nominācijā, kur bija, piemēram, trīs kandidāti, un kam vairāk balsu, tas “Gada Labdaris”. Tad sapratām, ka šāds princips vairāk līdzinās Eirovīzijai – ne vienmēr tiek novērtēts tas, kurš ir visvairāk darījis. Biežāk balsis saņem tie, kuriem ir vairāk draugu.
Arī mūža ieguldījuma nominantu pirmajā gadā likām uz balsošanu balsošanai, bet ātri sapratām, ka tas nav pareizi. Mūža ieguldījuma balva tiek piešķirta cilvēkam par visu viņa padarīto, un nav pamatoti, ka kāds varētu viņu “neizvēlēt” tikai tāpēc, ka tajā gadā kāds cits ir izcēlies vairāk. Pirmajā gadā bija tikai viena “Lielā dzērve”, kas tika piešķirta tam, par kuru visvairāk nobalsoja. Otrajā gadā jau bija divas dzērves – viena “Gada Lielaucniekam” un viena “Par mūža ieguldījumu”, kas vairs netika nodota balsošanai.
Tātad tagad balsošana notiek tikai par “Gada Lielaucnieku”. Tas, kurš savāc visvairāk balsu, kļūst par “Gada Lielaucnieku”. Mēs vairs nešķirojam, kurš ir lielāks vai mazāks uzņēmējs, labdaris vai iniciatīvas autors. Balsojums nosaka populārāko no visiem izvirzītajiem, un pārējie saņem attiecīgās nomināciju balvas.”
Māris Siliņš: “Bet tas nozīmē, ka viens cilvēks par vienu kandidātu var balsot vairākas reizes?”
Ivars Bušmanis: “Nē! Mēs esam izvēlējušies sistēmu visidati.lv, jo, izskatot citas līdzīgas sistēmas (piemēram, Google aptaujas), secinājām, ka tajās var balsot vairākas reizes. Visidati.lv ļauj balsot no vienas IP adreses tikai vienu reizi – otru reizi vairs neļauj. Teorētiski cilvēks var nobalsot dažādās ierīcēs – telefonā un datorā. Bet ne visās ģimenēs datoru un viedtālruņu skaits ir lielāks par ģimenes locekļu skaitu.”
Māris Siliņš: “Teorētiski – kam ir vairāk draugu, tam ir vairāk balsu. Cilvēki savāc savus radus, arī no Vācijas un Anglijas, un viņi balso?”
Ivars Bušmanis: “Teorētiski – jā, varbūt tā ir. Internetā redzam, ka šis balsojums ir kļuvis par populārākā kandidāta izvēli. /../ Nav citu balsošanas sistēmu, kas ļautu ierobežot, ka balso tikai lielaucnieki. Ja to gribētu, tad balsošana būtu jāorganizē klātienē, kur cilvēkiem būtu jāuzrāda pase un personas kods. Bet, ja skatāmies pēc Iedzīvotāju padomes vēlēšanām – jūs paši redzējāt, cik maz cilvēku atnāca balsot klātienē. “Gada Lielaucnieka pasākumā” atnāca vairāk cilvēku, nekā balsoja par Iedzīvotāju padomi…”
Māris Siliņš: “Runa nav par to. Es vienkārši gribēju saprast pašu principu. Šī sistēma vēl būtu jāuzlabo – tā nav perfekta. Ja jau laika gaitā esat centušies panākt pēc iespējas objektīvāku rezultātu, tad būtu vērts pie tā vēl strādāt.”
Ivars Bušmanis: “Mēs nekad neesam apgalvojuši, ka ar “Gada Lielaucnieka” balsojumu nosaka cilvēku, kurš ir darījis visvairāk. Tāpēc mēs esam atraduši iespējami objektīvo risinājumu – piecas galvas sēž kopā, spriež un lemj.”
Kādi ierosinājumi uzlabošanai?
Sanita Fišere: “Varbūt Ilgai ir kādi ierosinājumi, ko vajadzētu uzlabot?”
Arnis Fišers: “Kas būtu jāpamaina?”
Ilgai Elfertei nav nekā ko ieteikt.
Māris Siliņš: “Mums tur ir 15 (acīmredzot, domātas “Puškina prospekta” 12 mājas – red.piez.) mājsaimniecības. Par biedrību zina visas, bet trīs zina plus mīnus visas tās darbības, kas notiek, un pārējie – ai, ko tur tā biedrība ņemas savā sulā. Un viņiem nospļauties, kas notiek Lielaucē, un, piedodiet, biedrība, jūs neesat neko izdarījuši, lai viņi iesaistītos.”
Sanita Fišere: “Par tiem, kuriem nekas neinteresē. Vieni ir tie, kam viss interesē un piedalās, un tas ir augstākais līmenis – interesē kultūra, māksla un viss, kas saistās ar cilvēku. Bet zemākais līmenis ir tiem, kuriem vajag tikai fizioloģiski uzturēt sevi – paēst, apģērbties, aiziet uz darbu. /../ Katram cilvēkam ir tiesības attīstīties vai neattīstīties, kā viņš pats grib. Tie cilvēki, kuriem nekas neinteresē, tikai viņu mājsaimniecība un paēšana, nekad neinteresēsies par Lielauces kultūru. Viņi nemācēs priecāties par citu cilvēku prieku. Mēs, biedrība, nevaram piespiest cilvēkus, kuriem tas neinteresē. Tāpēc mēs esam Lielauces biedrība un ar savu darbu cenšamies panākt, lai kaut vai uz koncertu atnāktu. Arī kultūras nams organizē visādus pasākumus, uz kuriem viņi nenāk.
Ivars Bušmanis: “Šinī “Gada Lielaucniekā” bija tādi vietējie, kuri līdz šim, nekad ne uz vienu Lielauces pasākumu nebija bijuši. Viņi pirmo reizi bija atnākuši uz pasākumu Lielauces tautas namā.
Vija Kurpniece Ilgai Elfertei: “Sākumā minējāt, ka pasākums ar katru gadu kļūst pliekanāks. Ko jūs ar to bijāt domājusi? Kā jūs to paskaidrotu, precizētu?”
Ilga Elferte: “Nē, nu ne jau pliekanāks, bet vieni un tie paši cilvēki… Piemēram, es iepriekšējos gados kandidatūras esmu ieteikusi ne tikai Līvu Jaunozolu, bet arī citus, un man pasaka kritērijus – cilvēks, kurš ir konkrēti saistīts ar Lielauci un devis ieguldījumu Lielauces iedzīvotājiem. Bet, piemēram, atsevišķās kategorijās es šo ieguldījumu konkrēti Lielaucei un visiem tās iedzīvotājiem neredzu, bet tikai kādai atsevišķai grupai.”
Māris Siliņš: “Man vēl būs jautājums biedrībai. Kāda ir nākotnes vīzija?”
Zigmārs Zizlāns: “Padarīt Lielauci varenu atkal!”
Ivars Bušmanis iepazīstināja klātesošos ar tuvākajiem biedrības plāniem, ar tiem, kuriem lūgumu pēc atbalsta biedrība iesniegusi pašvaldībai, un ar pašas biedrības šogad iecerēto. “Visupirms: mēs ļoti gribētu saglabāt “Gada Lielaucnieka” tradīciju. Mums neviens “Gada Lielaucnieka” pasākums nav kā iepriekšējais, apzināti cenšamies, no vienas puses, saglabāt apbalvošanas formātu un, no otras puses, katrs pasākums ir pilnīgi atšķirīgs. Ar dažādiem jauninājumiem, un šoreiz Vijai ar komandu izdevās noorganizēt visdaudzveidīgāko.” Viņš norādīja, ka biedrībai kopsapulcē vēl tiks izvirzītas jaunas iniciatīvas, pasākumi un tālāki mērķi. Kamēr tie nav biedrībā izdiskutēti un apstiprināti, tikmēr pāragri skaļi paziņot. Viņš apsolīja, ka pēc šīs sapulces labprāt nāktu uz Iedzīvotāju padomi un iepazīstinātu ar biedrības idejām.
Kas notika pēc sēdes
Sēdē Māris Siliņš norādīja: “Ne mēs aizliegsim šo pasākumu, ne mēs atļausim šo pasākumu. Mēs vienkārši pateiksim to, ko pēc tam nosūtīsim Domes priekšsēdētājam, ko mēs pēc visa šitā, ko esam noklausījušies, ko esam sapratuši, kas ir vajadzīgs, kas nav vajadzīgs un kāds ir tas mūsu viedoklis.” Padomes locekļi viedokli par pasākumu izveidoja pēc sēdes, un biedrībai nav saprotama kārtība, kā tas tika pieņemts.
Māris Siliņš kā protokolists sapulces gaitu ieprotokolēja šādi (skat. 25. janvāra sēdes protokolu) https://www.dobele.lv/lv/lielauces-pagasta-iedzivotaju-padome
Pēc sapulces Domes priekšsēdētājam tika nosūtīts šāds Iedzīvotāju padomes viedoklis, kuru Gvido Dekslings atteicās parādīt un kuru atsūtīja Ivars Gorskis: “Pasākums ”Gada lielaucnieks” ir saglabājams, kā pagasta iedzīvotāju apvienojošs un motivējošs sarīkojums. Tomēr, nepieciešams, lai biedrība ”Lielauces attīstībai”, kā pasākuma organizātors rīkotos caurspīdīgāk un atklātāk, izstrādājot visiem saprotamu un nepārprotamu nominantu atlases, virzīšanas un apbalvošanas nolikumu. Papildus tam Padome piekrīt, ka pasākumam jābūt visaptverošākam un plašākam, iesaistot tajā plašākus sabiedrības slāņus, veidojot daudzveidīgāku programmu. Papildus būtu jāapsver arī biedrības iekšējā ētiskā puse.”
Biedrības “Lielauces attīstībai” valdes sēdē 29. janvārī, iepazīstoties ar Iedzīvotāju padomes 25. janvāra sēdes protokolu, konstatēja, ka tas neatspoguļo patieso sēdes gaitu. Par Iedzīvotāju padomes viedokli nav saprotams, kā tas tika izsecināts no sapulces gaitas. Valde sēdes protokolu novērtēja kā tendenciozu, neprecīzu un sēdes gaitu neatspoguļojošu un nolēma iesniegt pretenziju Iedzīvotāju padomei. Biedrības valde nosūtīs jautājumus Iedzīvotāju padomei par tās viedokli.