1905. gada notikumi Auces apkārtnē dažādos laikos pārstāstīti atšķirīgi. Padomju laikos protestiem pret baronu patvaļu piedēvēja daudz lielāku un apzinātāku organizētības pakāpi un lielāku cīņassparu nekā bija patiesībā. Vēlāk klajā nākušie fakti deva iemeslu šajos laikos pasmīkņāt par piļu dedzināšanu kā zemnieku vēlmi tikt pie bezmaksas alkohola. Tagad, tieši 120 gadus pēc 1905. gada notikumiem, varam secināt, ka tie ar asinīm ierakstīti vēsturē kā tautas pretestība vācu muižnieku varai un Krievijas cara noteiktajai kārtībai. Zemnieku, amatnieku un kalpu prasības labākiem dzīves un darba apstākļiem bija taisnīgas. Lielaucē notika reāla varas pārņemšana tautas vēlētas pašvaldības (Rīcības komitejas) rokās, bet ar traģiskām sekām.
Kurš nodedzināja Lielauces pili?
Spilgts ir piemērs, kā Lielauces pils nodegšana tika izmantota politiskajai propagandai. Lūk, padomju laikos Žanis Vitte grāmatā “Rītausma” apraksta, kā pils degusi. 1903. gada marta rītā, kad ārā vēl bija tumšs, “Lielauces apkārtnes ļaudis savās nespodrajās lodziņu rūtīs pamanīja dīvainu atspīdumu. Vietā, kur stāvēja Lielauces pils, pret debesīm šāvās milzīgas liesmu mēles.” “Pils pagalmā bija saskrējuši kalpi, taču neviens negrasījās iet dzēst. /../ Pēc laiciņa pils pagalmā drūzmējās ļaužu bars: bija saskrējuši kalpi un tuvējo māju saimnieki. Septiņi bārdaini, zemnieku drēbēs tērpušies vīri ar pistolēm rokās staigāja starp pūli un degošo pili, nelaizdami nevienu tai klāt. Garais bārdainis, laikam dedzinātāju vadonis, pagriezās pret pūli. “Ļaudis, uzklausiet mani!” viņš uzsauca. Pūlis apklusa. Apklusa arī balsis, kuras vaimanāja par dedzināšanu. “Mēs šo tranu pūzni nodedzinājām, lai atriebtos vācu grāfiem un baroniem, kuri pārvērtuši mūs par vergiem! Tā mēs nodedzināsim visas viņu pilis un muižas, lai liekēžiem nebūtu kur dzīvot. Laiks izdzīt viņus no mūsu zemes! Tauta nāks mums palīgā. Prom vācu muižniekus!” Šī versija bija publicēta arī Dobeles rajona laikrakstā “Komunārs” 1985. gada 26. februārī.
Lielauces pils pieskaitīšana revolucionāru nodedzināto vai izdemolēto 459 muižu piļu sarakstam iekļuva pat vēstures grāmatās. Taču laikraksta “Düna Zeitung, 1901. gada 26. decembra numurā publicēta ziņa, ka Lielauces pils nodegusi 1901. gadā, naktī no 20. uz 21. novembri. Visticamāk, no pārkurināšanas. Taču dedzināšana 1905. gadā Lielauces muižai nepagāja secen. Vēl bez pilīm un kungu mājām tika dedzinātas saimniecības ēkas, šķūņi, vīna pagrabi. Pavisam Latvijā tika fiksēti 900 muižu dedzināšanas gadījumi, toskait, viens Lielaucē.
Sacelšanās šeit bija
Šī viena samelošanās nenozīmē, ka tautas sacelšanās aktivitātes 1905. – 1907. gadā Lielaucē nenotika. Gluži pretēji – Auces apkārtnē bija vētraini un asiņaini notikumi, kuros jo cieši bija iesaistījušies arī lielaucnieki. Bruņoto sacelšanos Aucē vadīja divi lielaucnieki – Vilis Vācers, kurš Vecauces muižas galdniecībā remontēja Lielauces pils mēbeles, un Lielauces būvgaldnieks Jānis Dukāts, kuram darbnīca un dzīvoklis atradās Baznīckrogā. Pretestības iemesls bija naids pret vācu baroniem, kuri nežēlīgi izkalpināja zemniekus un amatniekus. Prasības bija mazākas klaušas, īsāks darba laiks, jo uz lauka strādāja no gaismas līdz tumsai, ka savai saimniecībai neatlika laika. Piemēram, precētam vīram alga tika prasīta vismaz 300 rubļu gadā (pirms tam saņēma 150). Tas nebija tikai zemnieku vai strādnieku protests, to aktīvi atbalstīja un vadīja amatnieki, namīpašnieki, tirgotāji, skolotāji. Amatnieki vēlējās, lai muiža piešķir darbnīcas un darbarīkus. Skolotāji iestājās par to, lai skolās drīkstētu mācītu latviešu valodā. Sākotnēji šīs prasības izskanēja mītiņos un streikos, bet, kad rīcība nesekoja, tad protesti pārgāja bruņotā pretestībā. Sacelšanās dalībniekiem izdevās pat sagrābt varu Auces apkārtnē un mēnesi to noturēt, līdz ieradās soda ekspedīcija.
Vecaucē un Lielaucē kopā apcietināja 19 aktīvākos cīnītājus. Starp Latvijā nogalinātajiem 2072 revolucionāriem bija arī 10 lielaucnieki. Faktiem apstiprinājumu var gūt tikai vēstures arhīvos, taču priekšstatu par 1905. gada revolūcijas gaitu Lielaucē var rast, salīdzinot aculiecinieku dažādos laikos stāstīto presē, grāmatās, kā arī aculiecinieku atmiņu pierakstos. Piemēram, par kaujām Aucē iepazinos ar vēstures grāmatas minētiem faktiem, kā arī ar abu pušu atstāstu: gan ar kaujinieku atmiņām, gan ar 180. Ventspils kājnieku pulka 14. rotas kapteiņa Mihailova ziņojumu Kurzemes ģenerālgubernatoram. Tas dod iespēju izstāstīt patiesāku stāstu par notikušo.
Ja Auces apkārtnes iedzīvotājiem būs interese par to, kas šeit notika 1905. gadā, tad biedrības “Vecauces muiža” un “Lielauces attīstībai” rudenī varētu sarīkot vēstures stāstu pēcpusdienu Vecauces pilī. Tad varētu līdz pat sīkākajām detaļām izstāstīt, kā notika cīņas Auces tirgus laukumā un arī par to, kā lielaucnieks Vilis Vācers nolaupīja vīnu no Vecauces pagrabiem pirms pils dedzināšanas.
Tagad konspektīvā veidā šai vietnē izlasāms par 1905. gada notikumiem tikai Lielaucē: kā noritēja pretestība, kā lielaucnieki nosargāja pili no nodedzināšanas un cik traģiski beidzās bruņotā sacelšanās. Lasiet vēstures sadaļā.
Ivars Bušmanis