Iedzīvotāju padomes sēde 31. jūlijā sākās iepazīšanos ar Dobeles novada Domes priekšsēdētāju Andreju Spridzānu, tā vērtēja Lielauces pagasta svētku norisi, diskutēja par dzērveņu lasīšanas ierobežojumiem Vīķu purvā, sprieda, ko atbildēt “Latvijas valsts ceļiem” par ciema galvenās ielas rekonstrukciju un meklēja risinājumu servitūta ceļa salabošanai, kas ved caur Purvāju kūtiņām.
Spridzāns: katlu māja novesta līdz kliņķim
Andrejs Spridzāns sveica pirmo Iedzīvotāju padomi Dobeles novadā un minēja, ka nupat arī Jaunbērzē parādījusies iniciatīva tādu izveidot. “Jūs tagad varat diskutēt par tiem jautājumiem, kas jūs interesē savā pagastā vai apkārtnē.” Iepazīstinot ar sevi, viņš atgādināja, ka strādā par ķirurgu Dobeles slimnīcā kopš 1978. gada un nav pametis šo amatu nevienu dienu. Bijis slimnīcas vadītājs, pēc tam 12 gadus bija Dobeles novada domes priekšsēdētājs. “Pēc [novadu] apvienošanās pirmie četri gadi man ir bijuši pārdomu gadi. Tas, kas te noticis, tas man arī rada vienu otru jautājumu. Varbūt reizēm ir mazāk atbilžu. Dzīvei jāturpinās, jāstrādā. Galvenais, ko es gribētu pateikt: mums vajag būt savstarpēji atbalstošiem, saprotošiem. Jo dzīvošana katram uz savas salas diez vai ir tā vērtība, ko mēs gribam. Varam atrisināt daudzus jautājumus gan pareizāk, gan varbūt savādāk un, iespējams, pat labāk. Viss ir atkarīgs no tā, kādus lēmumus mēs pieņemam,” pieteica Spridzāns.
Runājot par Lielaucē risināmiem jautājumiem, viņš uzsvēra, ka Lielauces katlu māja “atstāta novārtā līdz pilnīgam kliņķim”. Tāda situācija ar apkuri ir izveidojusies Aucē, Vecaucē, Bēnē. “Tie nav ne simts eiro, ne tūkstoši eiro. Tur runa par miljoniem. Tie ir stratēģiski jautājumi, kas nav risināti ilgtermiņā. /../ Pirms četriem gadiem tika rosināts, ka kaut kas jādara, bet tad visi bija paši zinoši un gudri.”
“Galvenais ir savstarpējā uzticēšanās, brīva doma apmaiņa, nevis aizdomīgums. Šodien bija domas sēde, man ir skumji paskatīties uz daļas deputātu ieņemto pozu. Man ir jāatvainojas jums, kas ir vēlējuši deputātus. Gan jau Dievs saliks visus savās vietās un palīdzēs viņiem pārvarēt tās problēmas, ko paši radījuši gan sev, gan mums, gan jums visiem. /../ Būs kārtība un jābūt kārtībai. Nevar tā pozicionēties ļoti kareivīgi — jābūt lietu kārtībai un izpratnei par lietām,” teica Andrejs Spridzāns aicinot uz savstarpēju sapratni un piedošanu.
Ivars Bušmanis uzdeva jautājumu: “Spridzāna kungs, jūs iepriekšējā sasaukumā tika ievēlēts no Latvijas Zemnieku savienības, šajā sasaukumā — no Zaļās partijas. No šī izriet divi jautājumi: pirmkārt, vai esat kļuvis zaļāks un tagad jūsu prioritāte būs vides aizsardzība? Otrais: šajā pašā zālē tiekoties ar iedzīvotājiem, iepriekšējais Domes priekšsēdētājs Ivars Gorskis lielaucniekiem deva solījumu un cerības. Vai tie ir spēkā un jūs turpināsit? Vai arī mums jāsāk rosināt viss no jauna?”
Spridzāns atbildēja, ka zaļš viņš ir bijis vienmēr, un arī zemnieks bijis: “Māku gan zirgu iejūgt, gan zemi art, gan govi slaukt, gan arī kā mednieks mežus zinu!” Ja runā par iepriekš solīto, es nezinu, kas tika solīts. Varu pateikt tikai vienu: sasolīts ir tik daudz, ka ne naudas, ne prāta pietiek. To es negribu turpināt. Pārskatīsim visu un izdomāsim, kas ir vajadzīgs un kas nav. Iedzīvotājiem vajadzīga reālas lietas – par tām nedrīkst pateikt: nedarīsim vis! Es jūtu, kas te notiek Lielaucē, pilsētā un citur – nu brīnumi! Ja Auce, Bēne paliek bez apkures – tā nav stratēģiska jautājumu risināšana. Ja iztirgo pašvaldības īpašumu par 10 miljoniem, tad vajadzēja atrisināt Auces, Bēnes un Lielauces katlu māju jautājumus! Nauda tiem nav plānota!” sašutis par priekšgājēju bija jaunievēlētais Domes priekšsēdētājs.
Gvido Dekslings papildināja, ka viņš ar Māri Siliņu iepazīšanās vizītē Spridzāna kungu iepazīstinājuši ar jautājumiem, pie kuriem strādājusi Iedzīvotāju padome, gan par Lielauces centrālo ielu, gan par dzērveņu jautājumu. Viņš uzsvēra, ka šie jautājumi neprasa no pašvaldības finansējumu, bet gan atbalstu vai lēmumu. Saņēmām atbildi, ka “ja ir vajadzīgs atbalsts no pašvaldības sarunā ar “Latvijas valsts ceļiem” vai “Latvijas valsts mežiem”, tad uz politisku atbalstu varam pajauties.”
Par dzērveņu lasīšanas ierobežojumiem
Gvido Dekslings atgādināja atbraukušajiem, ka dzērvenes tiek lasītas negodprātīgi — kamēr vēl ir zaļas, piemēslojot purvu ar maisiņiem un pudelēm, un to visbiežāk dara kaimiņvalsts pārstāvji. Par Vīķu purva aizsardzību uz sēdi bija uzaicināts Lielauces ezera apsaimniekotāja — AS “Latvijas valsts meži” pārstāvis, Zemgales reģiona Meža apsaimniekošanas plānošanas reģiona vadītājs Jānis Zitāns. Viņš atgādināja, ka tā ir veca, jau pirms gadiem 20 apzināta problēma, jo tikai padomju gados bija noteikts dzērveņu lasīšanas sezonas sākums. “Tikai rezervātos drīkst noteikt stingrus ierobežojumus (piemēram, ka drīkst lasīt tikai vietējie iedzīvotāji), bet ne īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Latvijā nav aizliegts ikvienam atrasties pie dabas un izmantot tās veltes. Vajadzētu sagaidīt dzērveņu monitoringa rezultātus, ko veic Dabas aizsardzības pārvalde, lai saprastu, vai šie krājumi iet vai neiet mazumā. Manuprāt, nevajag ieviest striktus aizliegumus, bet jānodrošina, ka dzērvenes tiek vākts saudzīgi. Piedāvāju sākumā izmantot informatīvas zīmes, vismaz divās valodās. Tā var būt rekomendējoša rakstura, kas izglīto sabiedrību, nevis aizliedz, ko viegli varētu apstrīdēt tiesā. Piemēram, ka nedrīkst piemēslot, ka nedrīkst raut zaļas ogas,” piedāvāja Jānis Zitāns. Viņš aicināja pašvaldību sadarbībā ar pārrobežu kaimiņiem uzrunāt Lietuvas iedzīvotājus par ogošanu Latvijā. Vēl risinājums varētu būt Dabas aizsardzības pārvaldes pārstrādātais Vīķu purva dabas aizsardzības plāns.
Ivars Bušmanis atgādināja, ka pirms diviem gadiem biedrība aicināja pašvaldību, DAP un LVM lemt par konkrētiem ierobežojumiem. Tāda tikšanās un toreiz no pašvaldības klāt bija Ivars Gorskis, Edgars Laimiņš un Aldis Lerhs. VIņi apsolīja veikt izmaiņas pašvaldības saistošajos noteikumos. Nevienam nebija nekādu juridisku iebildumu. Taču nekas nenotika.” Ivars Bušmanis apelēja pie Andreja Spridzāna kā Zaļās partijas līdera ieinteresētības beidzot ierakstīt šais noteikumos, ka Vīķu purvā aizliegts dzērvenes grābt ar liekšķerēm, bojājot dzērvenājus, varbūt uzlikt ierobežojumus (10 litrus dienā tīri lasītas ogas) un noteikt sezonas sākumu.
Kristīne Ūdre, pagasta pārvaldniece, teica, ka mēneša laikā līdz šīs sezonas sākumam nepaspēs izstrādāt noteikumus, tāpēc jāsāk ar informatīvām zīmēm. Klātesošie rosināja uz plakātiņa uzzīmēt liekšķeri un pārvilkt tai sarkanu svītru, uzzīmēt zaļu dzērveni un pārvilkt tai sarkanu svītru. Uzzīmēt maisu ar pārvilktu svītru, turpat blakām – spaini.
Iedzīvotāju padome kopā ar pašvaldība pārstāvjiem vienojās tuvākajā laikā satiekties kopā ar “Latvijas valsts mežu” un Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvjiem un kopā ar AS “Latvijas valsts meži” veikt informatīvo kampaņu ar brīdinošiem plakātiņiem uz purva takām.
Raimonds Vernis uzdeva jautājumu LVM pārstāvim par upīti, grāvjiem, no kuriem ūdens ietek Lielauces ezerā. Tie aizaug, bebri veido dambjus, tādējādi paceļot ūdens līmeni un kaitē saimnieciskajai darbībai. Jānis Zitāns atbildēja, ka LVM plāno periodiski pārtīrīt un uzturēt meliorācijas sistēmu grāvjus, taču Lielaucē ezera un tā pieteku ūdens līmenis valsts mežus nav ietekmējis. Savukārt Vīķu purvā LVM saimniecisko darbību neplāno. Izvērtās domu apmaiņa par pārgāzes jeb sliekšņa regulējošo lomu Auces upes iztekā.
Pirmo Lielauces pagasta svētki – izdevušies
“Kā jums patika Lielauces svētki?” atnākušajiem ap desmit iedzīvotājiem vaicāja Gvido Dekslings. “Kas nepatika? Ierosinājumi? Idejas?” Klusums.
Raimonds Vernis atklāja, ka radu lokā par veiksmīgu atzinuši tirdzniecību, ka bija tikai mājražotāji. Ivars Bušmanis papildināja, ka salīdzinājumā ar Auces svētku tirdzniecību Lielaucē bija atbilstošāka, jo bija lielākoties vietējie, bet arī Lietuvas mājražotāji, kas kopumā radīja lielāku daudzveidību nekā Auces svētkos. “Pagasta svētki Lielaucē parādīja ne tikai lielaucnieki, bet arī mūsu radu, draugu, Auces apkārtnes ļaužu gribēšanu sanākt kopā un burzīties teju vai visu dienu. Šādi svētki pagasta ļaudīm ir vajadzīg, jo tā ir vienīgā reize un vienīgā vieta, kur tādā skaitā visi var sanākt kopā – pēc skaita jau tuvojoties pagasa iedzīvotāju skaitam. Tautas nama zāle tam ir par mazu,” sprieda Ivars Bušmanis. Kā labu risinājumu viņš atzina muižas parka teritorijas norobežošanu autotransportam. Varbūt nākamgad pagasta svētkus rīkot kopā ar skolas salidojumu, kurus gadu no gada grib sarīkot, bet kaut kā nesanāk, viņš rosināja. “Bet tad gan jāvienojas ar pils īpašnieci, ka skola jāatver ekskursijām un apskatei. Tas bija mīnuss šoreiz, ka nevarēja iekļūt pilī. Varbūt var visu dienu rīkot kā pikniku pils priekšā, kad ik pa brīžam tiek rīkotas kādas aktivitātes, kādi koncerti. Kā “Klabdanča” dejotājs ar prieku dejoju šais svētkos, un gandarījums bija dzirdēt, ka lielaucniekiem pašdarbnieku koncerti svētdienā patika labāk nekā Igo koncerts piektdienas vakarā.” Viņš taujāja pēc nākamā gada Lielauces pagasta svētku datuma, jo biedrība plāno rudenī izdot Lielauces pagasta kalendāru. Nākamgad tie būšot 12. un 13. jūnijā.
Ko vēl? Karuseļus, ieminējās Raimonds Vernis.
Vēstule par centrālās ielas rekonstrukciju
Tā kā no “Latvijas valsts ceļu” (LVC) atbildes nekļuva skaidrs, kad tieši būs jaunais asfalts, Gvido Dekslings aicināja Māri Siliņu sagatavot vēstuli LVC, ar šādu jautājumu. Māris Siliņš pavēstīja, ka ieskatījies LVC provizoriskajos projektos un plānotajos remontdarbos 2026. gadā. Tajos iekļauts tikai ceļš Auce-Īle-Dobele, un vēl viens ceļa posms Īlē, bet Lielauces centrālā iela nav pieminēta. “Pavasarī bija tikšanās un tad to iekļāva prioritāro ceļu sarakstos. LVC solīja to t plānot uz 2027. vai 2028. gadu. Tagad mums tas viņiem vēstulē ir jāatgādina. Jo novembrī LVC plāno darbus uz nākamajiem diviem gadiem. Katra nākamā gada sākumā viņi iepriekšējos plānus koriģē.” Iedzīvotāju padome nolēma sagatavot un nosūtīt vēstuli LVC.
Kurš labos servitūta ceļu uz kūtiņām?
Gvido Dekslings rosināja jautājumu par servitūta ceļu, kas ved caur Lielauces Purvāju kūtīm un garāžām, jo izmanto šo ceļu, braucot uz savām mājām. Tā ir pašvaldības zeme, arī kūtiņas, kuras cilvēki nomā un kuras izmanto. Šo ceļu regulāri izmanto arī “Auces komunālie pakalpojumi”. Līdz ar to rodas jautājums, kuram būtu jālabo lietus izskalotais ceļš? Vai tas būtu jādara pagasta pārvaldei vai servitūta ceļa izmantotāji kopā ar pagasta pārvaldi, vai “Auces komunālie pakalpojumi”? Pagasta pārvaldniece Kristīne Ūdre piebilde, ka “Auces komunālie pakalpojumi” tik un tā beigās piestādīs rēķinu pašvaldībai. Māris Siliņš atgādināja, ka saskaņā ar servitūta likumu, servitūta ceļu uztur servitūta ņēmēji.
“Ja mēs, servitūta ceļa izmantotāji, sametam pa 10 eiro, atvedam un izberam granti izskalotājās vietās, bet pēc tam pāri pārbrauc “Auces komunālo pakalpojumu” traktors un visi pūliņi vējā, ko tad?” jautāja Gvido Dekslings. Arnis Krūzmanis vērsa uzmanību, ka jānovērš ir cēlonis, kāpēc ceļu izskalo: Ja viss asfalta ūdens turpinās tecēt lejā no kalna, tad pēc īsa brīža arī jaunatvestā grants tiks aizskalota. Jāizrok grāvis vai kā citādi jānovērš ūdens plūšana pa ceļu.
Izvērsās plašas diskusijas, kurš drīkst vai nedrīkst braukt pa servitūta ceļu. Māris Siliņš atgādināja, ka ar servitūta lietotājiem jānoslēdz līgums un svešiem jāliedz to izmantot. Gvido Dekslings ierosināja atsevišķu jautājumu Iedzīvotāju padomē par šo, uzaicinot pagasta pārvaldnieci un kūtiņu un garāžu izmantotājus.
-
Dobeles novada Domes priekšsēdētājsAndrejs Spridzāns: "Lielauces katlu māja "atstāta novārtā līdz pilnīgam kliņķim"!"
-
AS "Latvijas valsts meži" Zemgales reģiona Meža apsaimniekošanas plānošanas reģiona vadītājs Jānis Zitāns piedāvāja ap purvu izvietot informatīvas zīmes.
