Lielauces pilī sestdien, 20. septembrī, tika demonstrēti trīs spoku stāstu uzvedumi, ko iestudēja paši lielaucnieki, pamīšus ar Dobeles vācu kultūras biedrības ansambļa “Die Lustigen” dziesmām. Pēc katras lugas, kurās vietējie aktieri publiku baidīja, šausmināja un stāstīja traģiskus stāstus, “Die Lustigen” (vadītāja Sandra Bulmere) skatītājus no 1902. gada ar dziesmām atgrieza priekpilnajā 2025. gadā. Šis bija caurcaurēm vācisks vakars – baltvācu muižā darbojās vācu arhitekts ar ģimeni, dziedāja dziesmas vācu valodā.
Nepierasti bija tas, ka katra luga tika spēlēta citā vietā un skatītāji pārvietojās no pils verandas līdz lokveida kāpnēm, pēc tam uz pils ēdamzāli un visbeidzot uz Svētku zāli. Tieši šī iemesla dēļ vietu skaits uz izrādi bija ierobežots. Vietas uz vienīgo plānoto izrādi plkst.19:30 tika ātri izķertas, un organizatoriem nācās izsludināt atkārtotu izrādi plkst. 21, un arī uz to vietas tika aizņemtas dažu dienu laikā. Kopumā abas izrādes apmeklēja 110 interesenti. Ja aktieri un dziedātāji spētu, varēja piepildīt zāli arī uz trešo izrādi.
Kā zināms, pils nodega 1901. gadā naktī no 20. uz 21. novembri, visticamāk, no pārkurināšanas. 1902. gads pils vēsturē iegājis kā jauncelsmes gads, kad pils tika pilnībā pārbūvēta, saglabājot vien palladio tipa austrumu sienu. Rietumu pusē tika piebūvēts jauns korpuss ar ieeju. Pils ieguva neoklasicisma veidolu ar mansarda jumtu un asimetrisku šķērskorpusu ar dekoratīvu frontonu galvenajā fasādē. Vakara apmeklētājus ar šiem Ivara Bušmaņa sagatavotajiem vēsturiskajiem faktiem iepazīstināja Vijas Kurpnieces balss, kas pirms un pēc katras lugas ieveda pagājušā gadsimta sākuma ainās.
Lielauces pilī – vietā, kur 1902. gadā pēc ugunsgrēka vācu arhitekta Īversa vadībā atjaunoja pili – risinājās notikumi, par kuriem iestudējumā tika stāstīts. Trīs (no četriem stāstiem) uzveda biedrība “Lielauces attīstībai”, režisores ampluā pirmoreiz startēja Anita Darģe. Sižets tapis pēc arhitekta meitas Ērikas Lindes (dzimušas Iversas) atmiņām. Viņai togad palika 18 gadi. Atmiņas apkopotas Imanta Lancmaņa privātkolekcijā esošā bibliogrāfiskā retumā – Josi v Koskull grāmatā “Spukhȁuser im Baltikum” (1962, Verlag Harro von Hirschheydt). Imants Lancmanis biedrībai atsūtīja piecas lappuses, kas attiecas tieši par Lielauces pili. Tās pārtulkoja Alda Balode. Dramatizēja paši lomas veidotāji – lomās sadalīja Ivars Bušmanis, viņš arī precizēja vēsturiskās vietas, kur notikumi varēja būt risinājušies, savukārt Anita Darģe dzīvākus un lomām piemērotākus pārveidoja dialogus.
Anita kā režisore bija ļoti aizrautīga un mēneša laikā no pirmajiem lasījumiem 15.augustā “Matužēnu” sētā un mēģinājumiem Tautas namā aizveda līdz mēģinājumiem divreiz nedēļā reālajā vidē pilī. Viņa spēja atraisīja lomu spēlētājus, kuri visi pirmoreiz (izņemot Gunāru Stepiņu) kāpa uz skatuves kā pašdarbības aktieri. Režisore katram parādīja, kādu saredz šo lomu un ar bērnudārza audzinātājas pacietību un izteiksmīgumu centās izdabūt vajadzīgo intonāciju no iesācējiem. Spriežot pēc skatītāju atsauksmēm – izdevās!
Režisores iecere bija šos stāstus izstāstīt arī ar smaržām, tērpiem, spēli, rekvizītiem, skaņu un maņu. Tas izdevās. Tērpus biedrība aizņēmās no Jaunmoku pils un Vecauces pils, kā arī nomāja no Rīgas nomas. Spoku tērpus palīdzēja sagatavot Sintija Želve-Bergmane. Vija Kurpniece un Anita Darģe bija parūpējušās par klātienes sajūtu radīšanu – bija gan aizaugušas spoku pils pazīmes (efejas gar sienām un kāpnēm, zirnekļu tīmekļi it visur), gan gaidāmas pils balles noskaņas (degošās lāpas, rudenīgi puķu pušķi vāzēs, sveces uz un pirms spoguļiem). Svečturos tika aizdegtas visas pils sveces un arī Auces kultūras nama elektriskie sveču mānekļi. Pirms pirmās lugas, kā jau pēc ugunsgrēka, gaisā uzvēdīja deguma smaka, savukārt trešās lugas laikā Svētku zāli piepildīja kafijas aromāts. Pilī viesus sagaidīja, vietas ierādīja un arī lugās aktīvi piedalījās jaunradītie tēli – pils sulainis Valentīns Aščeulovs un guvernante Neringa Bērziņa. Viņi darbojās kā vakara nerunīgie vadītāji, vezdami skatītāju no viena stāsta uz nākamo. Skaņas gaisā bija nepārtraukti – gan soļi uz koka grīdas, čabošas lapas, putnu balsis parkā, virtuves skaņas, Auces stacijā pienākošais vilciens, atbraukušais zirgu pajūgs, – visas tās atskaņoja Raivis Zvaigzne. Skaņas pils viesus uzturēja iedomātajā vidē. Spokainumu uzturēja arī šūpuļkrēsls, kas šūpojās bez acīm redzamas pieskaršanās (kā tas notika, zina vien Uvis Kalniņš)
Pirmajā lugā “Sarkanmatis” jeb “Rudais vīrs” Ērika Īversas tēlā Baiba Volgaste ļoti spilgti atveidoja izbīli, satiekoties ar spokaino Sarkanmati (Gunārs Stepiņš). Nedz muižas pārvaldnieks (Vilnis Darģis), nedz kučieris (Zigmārs Zizlāns) par to īpaši pārsteigti nebija, jo šo spoku tēlu bija redzējuši jau iepriekš.
Otrajā lugā “Kur ir mans dēls?” arhitekts Īvers (Arnis Fišers) rasēja pils metus. Negaisa laikā (zibeņoja Uvis Kalniņš) arhitekta meitai Ērikai (Baiba Volgaste) no nekurienes uzradās kāds vecs latviešu zemnieks (Gunārs Stepiņš), kurš meklēja savu dēlu. Kučieris (Zigmārs Zizlāns) bija pazinis šo zemnieku un zināja šo stāstu. Tā kā viņa dēlā savulaik bija iemīlējusies grāfiene, grāfs Pālens to bija licis iemest šahtā. Bet par šahtu jaunā meitene Ērika bija noturējusi manteļskursteni, kas pēc ugunsgrēka draudīgi slējās pret debesīm, un tad to lika nojaukt. Visticamāk, šai vietā tagad ir pils ātrijs.
Trešā luga “Pazudušais dēls” Viesu zālē tika izspēlēta 6 ainās, un katrai bija sava “digitālā dekorācija” – vēsturiska Lielauces muižas foto projekcija uz sienas. Aŗī interjers un rekvizīti (mēbeles, patafons, parka koki) atsauca atmiņā pagājušā gadsimta sākumu. Sižets ir tāds: arhitekts Īverss no Auces stacijas gaida sievu (Sanita Fišere) un meitu (Rita Freidenfelde). Viņas kavējas, jo vilciena negadījums ar degošu vagona riteni saveda kopā ar Elmāru Kezneru (Gunārs Stepiņš). Dāmas uzaicina viņu uz Lielauces muižu, kur viņi apmetas un Vasarsvētkus pavada pārvaldnieka (Vilnis Darģis) mājā. Elmārs grib apskatīt parku, bet kučieris (Zigmārs Zizlāns) viņu brīdina neiet tur pie alas, jo tur mītot baltā dāma , kuras skatiens pazudinot cilvēkus. Elmārs tam netic un iet tik un tā, viņš satiek balto dāmu (Vija Kurpniece) un pēc tam vairs nav redzēts. Nākamajā rītā muižā visi viņu meklē un neatrod. Pēc septiņiem gadiem sērojošā māte (Anita Darģe) Rīgas salonā apstiprina, ka viņas dēls kā aizbraucis, tā nav atgriezies. Šis stāsts ar konkrētu uzvārdu un turpinājumu liek domāt, ka kāda daļa no tā varētu būt patiesa.
“Lielisks darbs!” tā to vērtē Sintija Želve-Bergmane. Viņa šuva spoku tērpus un arī pati speciāli šim vakaram uzšuva tērpu ar greznu cepuri. “Es tiešām sajutos kā tajos tālajos laikos. Jums izdevās izstāstīt gan vizuāli, gan sajūtās šos stāstus par Lielauces pils spokiem! Lāpas pie pils bija fantastiskas – uguns smarža un degošās dzīvās liesmas piedeva tādu mītisku sajūtu jau pirms ienākšanas pilī… Dekorācijas pils iekštelpās bija pārdomātas un gaumīgas, idejas autoriem uzslavas par to, ļoti skaisti! Vīteņi, sveces, ziedi vāzēs, gaismas bija perfekti! Un plašu atskaņotājs… fantastiski! Ļoti saturīgs un atmiņā paliekošs vakars…Aktieri iznesīgi un skaisti nospēlēja savas lomas. Paldies vēlreiz! Lepojos Jūs visus, rosīgos, pazīt!”
Skatītāji neskopojās ar uzslavām. Vērtējumu izteica arī balsojums arī ar maciņu – aicināti saziedot šīs un citu ideju īstenošanai, viņi noslēgumā sulaiņa cilindrā pa visiem kopā sameta 536 eiro.
Paldies par atbalstu izrādei Dobeles novada pašvaldībai, Lielauces pils saimniecei Līvai Jaunozolai, Auces pilsētas kultūras namam, Jaunmoku pilij, biedrībai “Auces stacija”, Vecauces pilij, Dobeles Jaunatnes iniciatīvu un veselības centram, Auces “Baltajai mājai” un Lielauces tautas namam.
Visu trīs lugu videoversijas tiks sagatavotas oktobrī, bet pašlaik aplūkojama tikai pirmās lugas “Sarkanmatis” saīsinātā videoversija.
Jūlijas Hišovas foto
-
Pilī viesus pie ārdurvīm sagaidīja sulainis Valentīns Aščeulovs.
-
Zirneklis "aizaudis" pat kamīnu.
-
Sarkanmatis - Gunārs Stepiņš.
-
Arhitekts Īverss (Arnis Fišers) sarunā ar meitu (Baibu Volgasti) un kučieri (Zigmārs Zizlāns).
-
Koncertē "Die Lustigen".
-
Ērika (Baiba Volgaste) satiekas ar zemnieka spoku (Gunārs Stepiņš) kurš meklē dēlu.
-
"Tie pilsētnieki izkūp kā dūmi," saka Īversa kundze (Sanita Fišere) savam vīram.
-
Baltā dāma (Vija Kurpniece) pie avota grota iznīcinoši uzlūko Elmāru Kezneru (Gunārs Stepiņš).
-
Noslēguma epizode ar visu aktieru uznācienu. Centrā Ērika (Rita Freidenfelde).
Vēl fotogrāfijas: https://failiem.lv/u/uec4cx4ewt