Šajā kultūras sezonā Lielauces tautas nama vidējās paaudzes deju kopa “Klabdancis” Kristīnes Barvidas vadībā izaugusi līdz tik nebijušiem apmēriem, ka jaunpienākušajiem dejotājiem sāk trūkt tērpu koncertēšanai. Tuvojas pirmais šī gada koncerts – “Klabdanča” 15. gadu jubilejas sadancis 28. martā, tāpēc daļa dejotāju tērpus sākuši gādāt paši par saviem līdzekļiem. Šo novadīt apņēmušies kopas prezidente Sintija Želva-Bergmane un Ivars Bušmanis.
Agrāk, vēl iepriekšējā sezonā, koncertos nekad neuzstājās vairāk par sešiem pāriem, bet bieži pat tikai četri. Pērn Ziemas saulgriežu koncertā pirmoreiz kolektīva vēsturē uzstājās jau astoņi pāri. Tagad martā mēģinājumos jau piedalās 10 puiši un 15 meitas, un tiek iestudēta deja, kurā dejo 12 meitas. Tā kā Tautas nama krājumā ir tikai astoņi puišu komplekti un desmit meitu tautastērpi, un esošie der nebūt ne visiem, ir nepieciešami jauni. Šī gada pašvaldības budžetā deju kopas tērpiem nauda nav iedalīta, un sešas meitas un divi puiši apņēmās tautastērpu izgatavot par personīgajiem līdzekļiem. Vislielākais gandarījums, ka līdzās lielaucniekiem — Sintijai Želvai-Bergmanei, Baibai Volgastei un Ivaram Bušmanim — Lielauces tautastērpus vēlas arī jaunpienācēji no Auces: Agnese Ante, Anita Meldere, Gita Briģe, Marika Timofija un Māris Bačkauskis.
Lielauces tautas tērps tika atrasts un izpētīts 2021. gadā pašvaldības atbalstīta projekta “Lielauces pagasta tautastērpa izpēte” laikā. Tolaik pētnieku grupu vadīja Ivars Bušmanis, konsultēja kultūrvēsturniece un latviešu apģērba vēstures pētniece Dr. art. Ieva Pīgozne. Pētniecībā iesaistījās arī Neringa Bērziņa, Tija Bušmane, tās iznākumus deju kolektīva vajadzībām pielāgoja Alda Balode un Dace Čunka. Pētījums izvērtās plašāks par pagasta robežām, jo ne visiem apģērba gabaliem saglabājušies paraugi Vēstures muzeja fondos. Pārsteidzošākais secinājums – ka Lielaucē un visā Auces novadā, kas ir robežjosla starp Zemgali un Kurzemi, vairs netika novēroti meitu “rozīšu brunči”, bet arī nebija Austrumkurzemei raksturīgie svītrainie brunči. Pētījumā noskaidrotas četras dažādas pārejas no Zemgales «rozītēm» uz Kurzemes svītrām: svītrās ielasītas puķītes (Lestenē, Lielaucē), “ķēžu” raksti (Jaunpils, Annenieki), pīnīte (Vecaucē, Lielaucē, Džūkstē) un dzīpars starp platām joslām (Ruba, Zvārde, Vadakste). Lielauces draudzes novadā nēsāti svītraini brunči ar pīnīti starp svītrām. 19. gs. pēdējā ceturksnī klāt pie sarkanās, dzeltenās, brūnās un zaļās krāsas sevišķi iecienīti violetie un rožainie toņi. “Līdz šim biju audusi Zemgales brunčus ar rozītēm, bet pirmoreiz man no Zemgales ir pasūtījums brunču audumam ar šādu pīnīti,” atzīst Bauskas audēja Jeļena Levane, kura marta pirmajā pusē uzauda 21 metru šāda auduma (attēlā augšā un video).
2022. gadā Ivars Bušmanis uzrakstīja specifikāciju tautastērpu pasūtījumam, un Lielauces tautas nams pašvaldības iepirkumā saņēma astoņu vīru komplektus un desmit sievu komplektus, SIA “Anvi AM” gan visai aptuveni izpildot specifikācijas prasības. Tā kā jaunie tērpi nedrīkst atšķirties no pašreizējiem, Ivars uzņēmās sagādāt audumu un citus materiālus. “Kaut arī sākumā uzdevums nelikās grūts, tomēr vairumtirdzniecības bāzēs noskaidrojās, ka tieši tādu audumu, piemēram, vīru mēteļiem, un pat tāda baltuma kreklu audumu vairs neražo. Savukārt palaimējās ar sievu jaku un vīru žakarda vestu un lakatiņu auduma atrašanu. Diez cik labi nevedas ar mūsu tautastērpa laikmetam atbilstošu pogu sameklēšanu, vismaz vīriem būs spožas pogas. Labi, ka latviešu apģērba vēsturniece Ieva Pīgozne neatsaka savu padomu, kā izlīdzēties.”
Sintija apmērīja dejotājus un izmērus nosūtīja šuvējiem. Tautastērpus šuj Solveigas Ikertes IU “Novads”, kam ir liela pieredze tautastērpu darināšanā, un vienlaikus meistare arī konsultē, kā tērpi labāk izskatīsies un kā ērtāk tajos dejot. Arī Sintija iesākusi šūšanas darbus: stilizētais bruncis jāsašuj visām meitām, zaļās vestes jāpielāgo, pārpieres lakati un aubes jāsašuj.
Vēl Sintija iecerējusi jaunas krāsainas zeķes meitām un aicināja visas kopas dalībnieces pašām uzadīt sev zeķu pāri. Viņa pati iedvesmojās no Lielauces brunču raksta, kāds atrasts otrpus ezeram: “Kad Ivars janvāra vidū atnesa Lielauces darba zeķi uz mēģinājumu un Kristīne teica – mums arī vajadzētu rakstainas zeķes pie Lielauces tautastērpa – šī doma mani caurstrāvoja! Vēl voltus strāvai klāt pielika saviļņojums par to, ka drīz, pavisam drīz, tikšu pati pie sava Lielauces tautastērpa! Un kopš šī brīža vairs nezināju miera ne koka šķirbiņā. Centos ieklausīties savos senčos, savās sajūtās, savā Lielaucē un rast tādu rakstu zeķei, kas izstāsta šo vietu! Tad “atnāca” raksta zīmējums – no dzērvēm, no Lielauces Stirnu brunča, no dzērveņu purva, no Lielauces darba zeķēm, no manas auglīgās zemes. Krāsu salikums ir vietas kods, kas šajā rakstā ielikts.” Šādas zeķes dalībnieces nepaspēs uzadīt uz Sadanci, kas notiks 28. martā Lielaucē, bet deju “Klabdanci” Lielauces tautastērpos gan jāspēj nodejot visiem.
-
Jeļenas Levanes stellēs top Lielauces brunču audums.
-
Lielauces zeķu adīšanas grupa apspriež, kā uzadīt musturu..
-
Sintija Želve-Bergmane iesākusi adīt Lielauces svētku zeķi.
