17. marta vakarā Lielauces Tautas namā notika biedrības “Lielauces attīstībai” gada pārskata sapulce. No 34 biedriem klātienē piedalījās 21, un ar pilnvarām tika nodrošināts stabils balsojošo vairākums. Taču šī nebija formāla sanākšana – drīzāk robežpunkts, kurā kopiena mēģina saprast, kas jau izdarīts un kurp virzīties tālāk.
Tā kā ar pārskata ziņojumu visi biedri nedēļu pirms sanākšanas varēja iepazīties mājas lapā, sapulces laiku varēja atvēlēt vērtējumam, pārdomām, ierosinājumiem. Valdes priekšsēdētājs Ivars Bušmanis uzsvēra, ka darbības septītajā gadā biedrība sasniegusi savu aktivitāšu maksimumu – visvairāk pašradītu kultūrvēsturisku pasākumu, padziļinātas vēstures izpētes, jaunas labdarības akcijas, spēlesprieks oriģinālos pasākumos. “Savu spēju griesti sasniegti aktierspēlē, Ķieģeļcepļa ciema svētku organizēšanā, projektu īstenošanā, ziedojumu piesaistē. Daudzās talkas pie Lielauces baznīcas un izpētes projekti šogad vainagosies ar mūru konservāciju.”
Biedrība turpmākajos gados redz sev priekšā nākamo grūtību pakāpi: pagasta mēroga svētkus un ainavu teātri. Vai vajag vēl vairāk? Šaubas “vai mēs to varam, vai mēs to gribam, vai apkārtējiem to vajag?” joprojām pastāv. Tas nozīmē ne tikai lielākus, daudzveidīgākus pasākumus, bet arī citu domāšanas veidu un lielāku apkārtējo ieguldījumu.
Doma par iespēju griestiem pirmoreiz izskanēja pērn 12. decembrī, kad Lielauces baznīcas 280. dzimšanas dienas ievadrunā Ivars Bušmanis apcerēja baznīcu bez griestiem. Toreiz mācītājs Jānis Erno uz to rezonēja šādi: “Katra cilvēka dzīvē ir griesti, kas it kā iezīmē robežu, ko gribam sasniegt. Atcerēsimies, ka griesti nav limits. Griesti ir katra jaunā stāva grīda un atspēriena punkts jauniem izaicinājumiem.”
Kopiena, kas aug ārpus biedrības robežām
Pērn jo īpaši iezīmējās, ka biedrības aktivitātes arvien biežāk piesaista cilvēkus, kuri paši biedri nemaz nav. Pasākumu organizēšanā iesaistās ģimenes, uzņēmēji un dažādas vietējās iniciatīvu grupas. Veidojas tādi kā mikrokolektīvi – cilvēki apvienojas konkrētu ideju vai projektu īstenošanai, piemēram, baznīcas talcinieku grupa, “Gada Lielaucnieka” rīkotāji.
Ģimeņu ieguldījums biedrības darbos ir izšķirošs. Vairāku paaudžu līdzdalība, brīvprātīgais darbs un praktiska palīdzība ļāvusi īstenot projektus, kas citādi nebūtu iespējami. Līdzās tam aug arī uzņēmēju uzticība – gan finansiāls, gan materiāls atbalsts. Izveidojušies sadarbības formāti ar pārējām pagasta biedrībām – “Piedzīvojumu virsotne”, Lielauces mednieku klubu un neformālo Māmiņu apvienību. Tomēr aiz šīs dinamiskās virskārtas slēpjas arī mazāk redzamā puse. Katras organizācijas darbībā ir darbi, kurus neviens īpaši nevēlas darīt – administratīvie pienākumi, tehniskie jautājumi, ikdienas uzturēšana. Tie lielā mērā gulstas uz valdi un īpaši tās priekšsēdētāju, un tieši šie darbi visbiežāk “noēd” laiku, iniciatīvu un enerģiju.
Sapulcē atgriezās pie diskusijām par vidēja termiņa mērķi – Lielauces virzību uz viedciema statusu. Lai gan biedrības SIF iesniegtais projekts šajā virzienā netika atbalstīts, ideja nav atmesta. Galvenais izaicinājums nav tehnisks vai finansiāls, bet sabiedrisks – pārliecināt iedzīvotājus, ka šāds statuss ir vajadzīgs. Tas nozīmē uzrunāt pagasta kopienu par konkrētiem ieguvumiem un risinājumiem, nevis abstraktiem plāniem. Tas nozīmē ķerties pie pagasta attīstības stratēģijas izstrādes. Tāpēc biedrība nolēma rosināt kopīgu spriešanu valdei ar Iedzīvotāju padomi, lai izspriestu tuvākos speramos soļus, veidotu rīcības plānu.
Labdarība – no paciņām uz pieredzi
Biedrība pērn ieguva sabiedriskā labuma organizācijas statusu, kas palīdzēja iegūt līdzekļus ziedojumos pasākumos, ar kalendāriem. Biedrība ir jauna labdarības posma sākumā, kurā šogad meklē mērķauditoriju – kam un kā labāk ziedot un palīdzēt.
Būtiskas pārmaiņas sapulce iezīmēja arī labdarības pieejā. Diskusijās secināts, ka tradicionālie atbalsta veidi – dāvanas vai paciņas – Lielauces situācijā nav tik aktuāli. Tā vietā uzsvars tiek likts uz kopīgiem braucieniem un pieredzi bērniem. Ideja ir vienkārša: kopīga pieredze stiprina kopienu vairāk nekā individuāls materiāls atbalsts. Šis virziens tiks attīstīts arī praktiski – ar kalendāru ieņēmumiem un plānoto izsoļu palīdzību.
Dzērveņu pietura un jauni svētku formāti
Biedrība atsaucās pagasta pārvaldes aicinājumam piedalīties pagasta svētku organizēšanā. Biedrība nolēmusi nevis vienkārši palīdzēt organizatoriem, bet piedāvāt savu ideju – Dzērveņu pieturu pie dzērves skulptūras 13. jūnijā. Šī iecere apvieno vairākus elementus – simboliku, interaktivitāti un kopienas iesaisti.
Dzērve ir pagasta simbols un tās skulptūra izgatavota par 77 lielaucnieku saziedotajiem līdzekļiem. Piedāvājam demonstrēt dzērves balsi, kā tā varētu skanēt, pietuvojoties skulptūrai, kā arī vākt atbalstu un ziedojumus plākšņu uzstādīšanai zālājā līdz akmenim un sarkanas metāla dzērvenes uzstādīšanai pie dzērves kājām, tādējādi radot pagasta simbola interaktivitāti. Dzērveņu pieturā svētkos esam iecerējuši pasniegt dzērveņu ķīseli ar klimpām. Šādi risinājumi raksturo biedrības pieeju: nevis tikai rīkot pasākumus, bet radīt vietas ar nozīmi.
Biedrība apzināti turpina paplašināt savu darbību ārpus telpām. Pēc pasākumiem pilī, baznīcas mūros un ķieģeļceplī nākamie meklējumi ved uz saimniecībām, muižas parku un citām vietām. 4. maijā plānots pārgājiens uz Cīruļkalnu uz ģenerāļa Dankera dzimtajām mājām. 22. augustā uzņēmuma “Vanna vannā” teritorijā iecerēti Ražotāju ciema svētki “Koncerts vannā”, kuram atbalstu solījuši visi ciemā strādājošie uzņēmēji. Sprieda arī par iespējām sarīkot koncertu Lielauces pilī.
Māris Vilsons apņēmies rudens pusē novadīt pārgājienu Poču mežā. Viņš ir savācis interesantus materiālus par noslēpumainā Sidrabenes kalna iespējamo atrašanās vietu tai pusē. Pa ceļam apzināsim vēl kādus dižkokus.
Finansiāli veiksmīgākais gads
2025. gads biedrībai bijis arī finansiāli veiksmīgākais pēdējo piecu gadu laikā. Budžets pirmo reizi pēdējo piecu gadu laikā pārsniedzis 10 tūkstošu eiro robežu – ieņēmumi 12 385 eiro (gadu iepriekš 9428) , izdevumi – 12 055 eiro (2024. gadā 9430). Šāds rezultāts panākts ar rekordlielu projektos piesaistīto līdzekļu skaitu, ar nebijušu privātpersonu un uzņēmumu ziedojumu apjomu.
Kalendāru izdošana, kas sākotnēji bija eksperiments, izrādījusies arī praktiski noderīga – ne tikai segtas izmaksas, bet arī radīts neliels ieguldījums labdarībai. Tāpēc sapulcē pieņemts lēmums turpināt šo virzienu, nākamā gada kalendāru izdodot kalendāru ar Lielauces dabas skatiem. Savukārt, ziedojumus vākt arī aktivitātēs pie Dzērves, Ražotāju ciema svētkos “Koncerts Vannā”.
Pārvēlēta valde
Jau mēnesi pirms sapulces valde bija pieņēmusi principiālu lēmumu – visai valdei atkāpties un piecus valdes locekļus aizklātā balsošanā ievēlēt no jauna. Tas tika darīts, lai dotu iespēju plašākam biedru lokam iesaistīties vadībā un atsvaidzinātu organizācijas darbu. “Kad dzērvju kāsī priekšējais no gaisa šķelšanas nogurst, viņš aiziet kāša aizmugurē un priekšā izvirzās nākamais līderis,” sapulcē teica Ivars.
Mēnesi pirms sapulci jau bija izvirzīti 16 kandidāti, kas liecina par spēcīgu rezervi valdei. Individuāli aprunājoties ar katru kandidātu, piekrišanu piedalīties vēlēšanās deva seši. Atteikumi nebija saistīti ar intereses trūkumu vai negribēšanu, bet gan ar lielo noslodzi darbā vai ārpusdarba aktivitātēs. Aizklātā balsošanā ievēlēti pieci – Ivars Bušmanis, Renāte Kalniņa, Vilnis Darģis, Vija Kurpniece un Raimonds Vernis.
Sapulces kopējā noskaņa balansēja starp pašpietiekamību un ambīciju. No vienas puses – apzināšanās, ka darīts ir ļoti daudz un dažbrīd pat pāri spēkiem. No otras – skaidra sajūta, ka biedrība ir nonākusi punktā, kur iespējams spert nākamo soli. Jautājums vairs nav, vai spēj. Jautājums ir – cik tālu grib.