Traģiski aprautas dzīves, sakropļoti likteņi, iznīdētas zemnieku saimniecības – lauku ekonomikas pamats, – ar to saistās 1949. gada 25. marta izsūtīšanas. Tas nebija tikai viens datums, bet okupējošās padomju varas nežēlīga politika, kas pāris gadu laikā pārvērta Lielauci līdz nepazīšanai.
Par ko ieskaitīja “kulakos”
Padomju iekārtas īstenotās zemes reformas laikā visu saimniecību platības tika samazinātas, praksē Lielauces pagastā 30 ha pēc kara vēl bija pieļaujams lielums. Jau divus gadus pirms izsūtīšanas jaunā padomju vara zemniekus sāka dalīt zemniekos un kulaku saimniecībās. Lai kļūtu par kulaku, pietika pat ar dažiem hektāriem, ja vien saimniecības nodarbināja kādu sezonas strādnieku, kas pēc padomju mērauklas bija “darbaļaužu ekspluatācija”.
Jāpiebilst, ka “kulaku” kategorija bija administratīva klasifikācija, nevis tiešs deportāciju saraksts, taču tas kalpoja par “īso sarakstu” padomju iekārtas pretinieku apzināšanai. Kad vēl pastāvēja individuālās saimniecības, tām uzlika lielas, neizpildāmas nodevas, no kurām atbrīvoja vien sarkanarmiešu ģimenes, kuru vīrieši bija piedalījušies Otrajā pasaules karā PSRS pusē. Kulaku klasifikācija bija ekonomiska un politiska birka, bet 1949. gada deportācijas bija kolektivizācijas paātrināšanas instruments.
1949. gada deportāciju sarakstos parādījās arī vidējas vai pat mazas saimniecības (ja vien tās nodarbināja kalpus), ģimenes ar mežabrāļu radiniekiem, vienkārši “sociāli bīstamas” ģimenes, kuras vietējā vara uzskatīja par šķērsli kolektivizācijai. Tās bīstamās ģimenes, kurās bieži palikušas vien mātes ar bērniem, kulaku sarakstos iekļuva, jo vīrs vai tēvs bijis aizsargs, šucmanis vai vienkārši “vācu atbalstītājs”.
Lielaucē 50 kulaku saimniecības
Lielauces pagasta izpildkomitejas sēdē 1947. gada 17. septembrī priekšsēdētāja Teodora Korba vadībā (locekļi V. Tanenbergs, V. Darkevics, L. Siliņš, T. Tauvēns), piedaloties partorgam E. Suščenko, tika “caurskatītas saimniecības”. Par kulaku saimniecībām atzina Minnu Vilsoni “Puķēs” (20 ha), jo viņas dēls (pašlaik “Počās” dzīvojošā Māra Vilsona tēvabrālis) bija aizsargu priekšnieks un viņa nodarbinājusi algotu darbaspēku. Irmas Kalnzemnieces “Osīšos” (17 ha) vīrs bijis šucmanis un tāpēc arī viņu ieskaitīja pie kulakiem. Līdzīgi arī “darba zemnieci” Līnu Kaņķi “Rūķīšos” par kulaku nosauca tāpēc, ka viņas dēls kara laikā bijis šucmanis. Kaut arī Jāzeps Dauginovičs “Mazbiseniekos” nenodarbināja citus savā saimniecībā, arī viņu pieskaitīja kulakiem, jo viņš pats bijis šucmanis. Fricim Elfertam “Ļūļēnos” dēls bijis leģionāros un lēmums nenovēršams. Ja ģimenes locekļi bijuši leģionāri, tad arī viņu mātes vai sievas tika kulaku šķirā. Teodoram Kazākam “Punkaišos” (18 ha), Miķelim Kalniņam (8 ha) “Atruneļos” lielākais grēks bija tas, ka viņi bijuši “aktīvi vācu atbalstītāji”.
Daudziem pat netika pierakstīti nekādi pārmetumi par iepriekšējo dzīvi, bet kā Alīnai Ponei “Irbēs” vienkārši konstatēts: “tagad 30 ha, algotu darbaspēku nenodarbina. Nolēma ieskaitīt kulaku saimniecībās.” Acīmredzot, šis bija tas zemes platības apmērs, ar kuru tolaik jau raksturoja lielsaimniecības, jo pie padsmit hektāru apstrādātājiem protokolā parasti rakstīja “vidējais darba zemnieks”.
Pārlūkojot pamatojumus visām ap 50 kulaku saimniecībām, iezīmējās likumsakarība – kulaku saimniecībās ierindoja tās, kurām bija vismaz 30 ha, vai kuras nodarbināja algotu darbaspēku (neatkarīgi no platības), vai kuru ģimenes locekļi bijuši aizsargi, šucmaņi, leģionāri vai “vācu atbalstītāji”.
Kolhozā “Svobodnij putj”
Kārlim Briekmanim “Vārtniekos” piederēja 30 ha, nekādu pārmetumu par neatkarīgās Latvijas vai vācu laiku nebija, bet 49 gadu vecumā izsūtīja ar sievu un piecgadīgo dēlu. Izsūtīšanas lietā atrodama izziņa no 1939. gada tautas skaitīšanas, ka Briekmanim tad bijuši 54 ha, 6 zirgi, 21 govs un 17 cūkas. Tad viņš nodarbinājis 5 laukstrādniekus. Lemjot par izsūtīšanu, VDK neskatījās, cik zemes apstrādāja 1949. gadā, bet cik bija pirms desmit gadiem. Mārtiņš Gulbis, dzimis kalpa dēls, neatkarīgās Latvijas laikā sācis saimniekot “Mārtos” 30 ha platībā, ticis pie trim zirgiem, 11 govīm un sešām cūkām.. un ieskaitīts kulakos. Viņu 81 gadu vecumā izsūtīja ar sievu Elzu un meitām Mildu un Zentu. Ironiski, ka viņi strādāja Omskas apgabala Odesas rajona kolhozā “Brīvais ceļš”. Tikai 1956. gadā abas šīs ģimenes drīkstēja atgriezties Latvijā.
Fricis Elferts “Ļūļēnos” savos 48 ha bija izmantojis piecus algotu sezonas strādniekus un viņu bija paredzēts izsūtīt kopā ar sievu un dēlu, taču viņš nomira mēnesi pirms izsūtīšanas, savukārt dēls izsūtīšanas naktī bija aizdevies ciemos, un tā nu sanāca, ka izsūtīja tikai viņa sievu Minnu. Sibīrijā viņa iedzīvojās plaušu slimībā, kļuva darbanespējīga, līdz 1955. gadā viņai ļāva atgriezties Latvijā pie māsas.
.. un citi
Trīsdesmitgadīgo Vincentu Tauriņu, kurai pēc kara bija palikuši vien 8 ha zemes, ieskaitīja kulakos un pēc diviem gadiem izsūtīja ar trīsgadīgo dēlu Ilmāru, jo viņas vīrs bijis šucmanis, notiesāts 1945. gadā un tobrīd atradās apcietinājumā.
Vēlāk kulakos ieskaitīja arī mežabrāļu jeb, kā protokolā rakstīts, “bandītu” atbalstītājus. Alfrēdu Spurīti “Čauvās” 1948. gada septembrī notiesāja uz 25 gadiem par mežabrāļu atbalstīšanu. Attiecīgi viņa ģimene Anna Spurīte (34 g.) ar deviņu, septiņu un trīs gadus jaunajām meitiņām automātiski nokļuva izsūtāmo sarakstos. Vīru 1954. gadā attaisnoja, un izlaida no cietuma, bet tikai divus gadus vēlāk viņa sievai ar meitām izdevās panākt atgriešanos dzimtenē.
Bija arī neizskaidrojami pagastvaras lēmumi: Kārlim Zariņa “Sudrabiņos” gan bija 30 ha, “algotu darbu neizmanto, dēli bijuši sarkanarmijā”, bet tik un tā ieskaitīja kulaku saimniecībās. Robertam Jurēvicam pirms kara “Dūčos” piederēja 11 ha, pēc kara viņš atteicās no lielākās daļas zemes, atstājot sev vien 5 ha, viņš tolaik bija Lielauces nepilnās vidusskolas direktors, bet… tik un tā ieskaitīja kulaku šķirā. Pēc 1949. gada izsūtīšanas, kura gan viņu personīgi neskāra, viņš vairs nevarēja būt skolas direktors.
Ar nodevām izputināja, lai zemi piešķirtu kolhoziem
Vēl pēc gada pagasta izpildkomiteja 1948. gada 24. septembra sēdē jau “caurskatīja” lauksaimniecības nodevu parādniekus. Sešām trūcīgākajām saimniecībām parādus kopsummā par 14 256 rubļiem atlaida, jo “visi dzīvo ļoti trūcīgos apstākļos, inventārs, ēkas gājušas bojā 100% pa kara laiku, lopi mazā skaitā palikuši.” Atlaida 36 595 rubļu parādus arī saimniecībām, kuras likvidējušās: Smukām, Priežkalniem, Griezēm, Kabujāņiems, Vecskolai, Šķibeniekiem, Pilsiņķiem, Vidiņiem, Virzām, Lapsēniem, Mazbiseniekiem, Sidrabiem, Stūrīšiem, Ezeraučiem. Saimnieki aizgājuši no pagasta, nav atstājuši mantu un parādu no viņiem vairs neesot iespējams piedzīt, rakstīts sēdes protokolā.
Taču pret kulaku saimniecību īpašniekiem pagastvara vērsās nežēlīgāk. 10. novembra sēdē tika secināts, ka kulaku saimniecības, nespējot samaksāt nodokli, likvidējušās. Ieprotokolēts, ka “no kulaku saimniecības Dzedras ar 17 ha zemes, kuru apsaimnieko Harina Staņa patvaļīgi aizgājusi 1948. gada septembra mēnesī, un saimniecībai palikuši sekojoši parādi: gaļa 115 kg, piens 1059 l un olas 113 gab.” Šai un vēl piecām tādām saimniecībām parādi norakstīti, jo saimnieki bija aizbēguši. Miķeli Kalniņu (kurš bija viens no pagasta ietekmīgajiem vīriem starpkaru periodā) 1948. gada rudenī arestēja, saimniecībai paliekot valstij parādā 88 kg gaļas, 594 kg graudu, 481 kg kartupeļu un 255 kg siena. Vienīgi Cepļa meistaram Fricim Zviņģim izdevās varu apmānīt – viņš esot bezzemnieks, un saimniecība “Modras” esot likvidējusies. No parāda atbrīvoja, bet no izsūtīšanas Fricis Zviņģis neizbēga.
Arī pārējām zemnieku saimniecībām neklājās viegli. 1948. gada 18. decembra izpildkomitejas sēdē par nodokļu nemaksātājiem secināts, ka 11 zemnieki samaksājuši tikai mazāko daļu no nodokļiem. Piemēram, draudzes priekšsēdētājs un sabiedriskās dzīves organizators Indriķis Jurēvics no “Klatēm” no 6629 rubļiem parāda atmaksājis tikai 500. Pagastvara 80 gadu vecajam vīram deva laiku līdz gada beigām samaksāt visus nodokļus. To viņš nespēja un 1949. gada 25. martā viņu izsūtīja. Trīs dienas vēlāk viņš mira vilcienā pa ceļam uz izsūtījuma vietu.
Izsūtīšana sadzina kolhozos
1949. gada 25. martā no Auces stacijas uz nomitinājuma vietām Omskas apgabalā tika izsūtīti 58 lielaucnieki no 24 mājsaimniecībām. Pēc tās aprīlī zemnieki ar saviem īpašumiem masveidā pieteicās kolhozos. Bija arī tādi, kas pameta iekopto zemi un mājas.
1949. gada 13. jūlija izpildkomitejas sēdē secināts, ka kulaku saimniecību nodokļu iekasēšanas plāns 36 652 rubļu apmērā nav izpildīts, un nolemts tām aprakstīt mantu. No 280 zemnieku saimniecībām kulaku saimniecības bija tikai 53, bet jāņem vērā, ka tās bija lielākās un ekonomiski spēcīgākās.
13. augustā izpildkomitejas sēdē jau varēja savākt un valsts fondā ieskaitīt kulaku un citu saimniecību zemes, kuru īpašnieki bija izsūtīti vai aizbēguši. “Kārlis Piens “Muižzemniekos” no Lielauces pagasta patvaļīgi aizgājis un viņa atrašanās vieta nav zināma,” fiksēts protokolā. Tā 26 saimniecību zemes caur valsts zemes fondu pārgāja kolhozu īpašumā.
16. novembrī izpildkomiteja lēma par to kulaku, kas pēc izsūtīšanām vai pagasta pamešanas viļņa bija palikuši savā saimniecībā, pārvietošanu, kas tika formulēts kā “izcelšanu no kolhozu teritorijas”. Tā kulakus Olgu Treilibu no “Alpiem” un Elizabeti Jankovsku no “Vēveriem” pārcēla uz “Ķiepjiem”. Visas trīs – Aneti Treimani no “Atvariem”, Malvīni Melbārdi no “Līdumiem”, Idu Kalnzemnieci no “Laipiņām” – pārcēla uz “Čauvām” – tām pašām, no kurām izsūtīja Spurīšu ģimeni. Kulakus Lūciju Mālderu no “Laustiem” pārcēla uz “Ružām”, Almu Bergmani no “Kalnējiem” uz “Priedaišiem”. Pēc šīs pārvietošanas vairs tikai 126 ha zemnieku saimniecību zemes atradās “kolhozu perspektīvajās teritorijās”.
Zemi sadalīja četriem kolhoziem
Ar vienu rāvienu Valsts zemes fondā ieskaitīja 1351 ha zemes no 76 saimniecībām, “kuras vairs neapkopj”, un kuras vēlāk piešķīra jaunizveidotajiem kolhoziem. Arī tās, kuras vēl tika apstrādātas, pēc izsūtīšanas masveidā “brīvprātīgi” pievienojās kolhoziem.
30. decembra sēdē izpildkomiteja secināja, ka no pagasta 7897 ha kopplatības 1593 ha jau ir kolhoza “Lielauce” rīcībā, 1267 ha – kolhozam “Jaunā gvarde”, 1047 ha – Raiņa kolhozam, 862 ha – kolhozam “Turība”, 1198 ha – kolhozam “Gaisma”. 1765 ha vēl bija brīvās valsts zemes fonda zemes.
Šādi padomju represīvais un ekonomiskais terors sagrāva lauku saimniekošanas modeli Lielaucē un iznīdēja uzņēmīgāko un gudrāko Lielauces iedzīvotāju slāni. Tāpēc 1949. gada deportācijas nedrīkst uzlūkot tikai kā pretpadomju elementu izsūtīšanas akciju, bet kā baisu izrēķināšanās un iebiedēšanas rīku, lai pārietu uz kolektīvo saimniekošanu.
Diemžēl pat 77 gadus pēc šīs traģiskās dienas sekas Lielauces sabiedrībā un saimnieciskajā dzīvē, īpaši domāšanā, joprojām ir jūtamas. Daudzo mājvietu apaugušie pamatakmeņi un lielie ozoli ir piemineklis šai iznīdēšanas politikai.
Ivars Bušmanis
Avoti:
Lielauces pagasta darbaļaužu deputātu Padomes izpildu komitejas protokoli 1945-1949, Jelgavas zonālajā valsts arhīvā F341
No Lielauces izsūtīto ģimeņu lietas Latvijas Vēstures arhīvā F1894.
-
VDK izsūtītās ģimenes lietas vāks.
-
Sievietēm nācās iznest visu darba smagumu arī izsūtījumā - Vincentu Tauriņu izsūtīja ar trīsgadīgo dēlu Ilmāru, jo viņas vīrs bijis šucmanis, notiesāts 1945. gadā.
-
Kaut vīrs miris mēnesi pirms 25. marta, lieta jau bija sagatavota visas ģimenes izsūtīšanai, bet mājās vienīgā bija viņa sieva Minna Elfete, kura izsūtījumā nofotografēta.
