28. martā Lielauces Tautas namā izskanēja vidējās paaudzes deju kopas “Klabdancis” 15 gadu jubilejas koncerts “Kad man vairs nebūs 15”, ko organizēja pats kolektīvs kopā ar tautas namu. Vakars pulcēja pašus dejotājus, draugu kolektīvus un skatītājus, apliecinot, ka deja Lielaucē ir ne tikai tradīcija, bet arī dzīva kopības valoda.

Scenārija autore Anita Darģe un “Klabdanča” vadītāja Kristīne Barvida koncertu bija veidojušas kā emocionālu stāstu par dejošanas prieku, piederību un paaudžu saikni – no pirmajiem soļiem bērnībā līdz pieredzējušu dejotāju skatuves briedumam. Savus vārdus scenārijam pielika arī Baiba Volgaste, Sintija Želve-Bergmane un Evija Želve-Šlaudere. Pirms katra priekšnesuma vakara vadītāja Anita dalījās ar atziņām par dejas nozīmi un spēku. Tautas nama vadītāja Dace Čunka bija parūpējusies par vēsturisko mirkļu ekspozīciju foajē un cienastu visiem kolektīviem.

“Klabdancis” – 15 gadi dejas ritmā

Jubilejas vakara centrā bija paši gaviļnieki – vidējās paaudzes deju kopa “Klabdancis”. Kolektīvs koncertā izdejoja vairākus skatītāju iepazītus priekšnesumus – “Klabdancis”, “Pa galdiņa galiņā”, “Tu māsiņa, es māsiņa”, pirmoreiz arī “Zemeņu mājas polku”, bet noslēgumā – simbolisko “Visam cauri iet”.

Pasākuma ievadā Anita nolasīja Agra Daņiļēviča dzejoli “Es gribu dejot”, pēc kura “Klabdanča” dejotāji vienā balsī skaļi apliecināja: “Es gribu dejot!” un metās enerģiskajā “Klabdanča” solī, kas iezīmēja koncerta noskaņu – dinamisku, vienojošu un pašapzinīgu. Kolektīvs šobrīd darbojas pilnā sastāvā, un uz dejām dejotāji mainījās, jo uz mēģinājumiem nāk 10 puiši un 15 meitas. Jubilejas koncerts apliecināja gan izaugsmi, gan spēju iedvesmot jaunus dejotājus.

Uz koncertu tika aicināti visi bijušie “Klabdanča” dejotāji, kurus sagaidīja Baiba Volgaste un Neringa Bērziņa. Katram dejotājam Neringa bija sarūpējusi un piesprauda pazīšanās zīmi – “Klabdanča” jubilejas nozīmīti. Bijušie tika aicināti gan piedalīties koncertā ka dejotāji, gan apmeklēt kā skatītāji.

Savukārt katrs pašreizējais dejotājs kā simbolu piederībai un tradīcijas turpinājumam saņēma Lielaucei raksturīgās saktas atveidojumu, ko no māla darinājusi Tija Bušmane. Lielauces saktiņas oriģināls pirms simts gadiem tika atrasts “Klatēs” savrupatradumā – tā ir 16. gadsimta bronzas saktiņa kreklam ar Lielaucei vien raksturīgu ornamentu. “Lai šis saktas līkloču raksts kā dejas zīmējums aizved katru dejotāju līdz Dziesmu un deju svētkiem!” novēlēja “Klabdanča” prezidente Sintija Želve-Bergmane.

Skatuves brāzma un pieredzes spēks

Tāpat kā pērn koncertā piedalījās vidējās paaudzes deju kopa “Stelpe”, kas uz skatuves kāpa ar dejām “Visi saka”, “Bitēm kuplie ozoliņi” un “Saulīt vēlu vakarā”. Viņu priekšnesumus caurstrāvoja enerģija un dauzonīgs prieks.

Viņu sniegumu raksturoja dzīvīgums un skatuves harizma, kas lieliski papildināja jubilejas koncerta kopējo noskaņu. VPDK “Stelpe” vadītāja Lāsma Skābuliņa atzina, ka arī viņu kolektīvs ir līdzīgā “pusaudžu vecumā” un šogad tam aprit 15 gadi. Pēc pirmās dejas viņi jubilārus sveica ar dziesmu: “Ne jau velti braucām kilometrus simts / Daudzas dejas gaida – vēlam to no mums!”

Senioru deju kolektīvs “Vārpa” koncertā piedalījās ar dejām “Pierobežu kadrillis”, “Būru marš” un “Viena maize”. “Vārpas” dejotāji apliecināja, ka dejotprieks nav atkarīgs no vecuma, bet gan no vēlmes būt kustībā un kopā ar citiem. SDK “Vārpa” vadītāja Liāna Kozlovska “Klabdancim” pusaudžu vecumā novēlēja augt lieliem, stipriem, vareniem, veseliem, enerģiskiem, azartiskiem un no sirds deju mīlošiem.

Īpašu vietu koncertā ieņēma Auces vidusskolas 1.–2. klašu deju kolektīvs (vadītāja Kristīne Barvida). “Dejas mīlestība tiek pārmantota no paaudzes paaudzē. Sākumā bērns vēsta: “Es dejoju, jo mammai patīk un man pašam arī patīk. Vēl esmu mazs, bet dejošanā griba man ir liela,” tā viņus pieteica vakara vadītāja. Bērni izdejoja “Kur pelīte tu tecēji”, “Kur tad tu nu biji, āzīti manu” un “Nu kaķītis Rīgā brauca”. Mazie dejotāji ienesa zālē neviltotu prieku un atgādināja, ka tautas dejas tradīcija sākas jau bērnībā – ar pirmajiem soļiem, kas vēlāk pārtop mūža aizrautībā.

Dziedātāja no Saldus Zane Ņukša-Valdmane, iesaistot skatītājus, koncertu bagātināja ar dziesmām “Tā es tevi mīlēšu”, “Zemenes” un “Viss nāk un aiziet tālumā”.

Turpinājums sekos…

Jubilejas koncerts noslēdzās ar kopīgu pateicību māksliniekiem, skatītājiem un visiem, kas bijuši daļa no “Klabdanča” 15 gadu ceļa. Dobeles novada domes priekšsēdētāja vietnieks Edgars Gaigalis atklāja, ka kā bijušais “Bikstenieku” dejotājs novērtējot nodejotās dejas, īpaši “Visam cauri iet”, kuru pats kādreiz dejojis, kā arī tautastērpus. “Jūs šodien svinat svētkus arī savam tautastērpam, kuru kopā esat radījuši,” teica sveicējs. Tautastērps ir jāprot valkāt, jo tas ir kļuvis par goda tērpu, viņš atgādināja. “Paldies, ka esat kopā Lielaucē, ka kopjat tautastērpu tradīciju un dejas kodu,” viņš pateicās. “Šobrīd jums visi ceļi ir vaļā – lai jums izdodas iziet visam cauri!”

Kultūras pārvaldes vadītāja Nadežda Čerpaka par godu šim pasākumam no skapja bija izņēmusi un uzvilkusi savu tautastērpu. “Pateicoties jūsu neatlaidībai un gribasspēkam, jums ir savs tautastērps, kas ir vērtība,” viņa teica. Viņa pateicās bijušajai vadītājai Aldai Balodei par ieguldīto darbu kolektīvā un pašreizējai vadītājai Kristīnei Barvidai par uzņēmību aizvest kolektīvu līdz Dziesmu un deju svētkiem. Viņa pateicās arī Baibai Volgastei, “kolektīva mammai” un vienīgajai dejotājai, kas “Klabdancī” dejojusi visus 15 gadus, kā arī Ivaram Bušmanim par neatlaidību kolektīva noturēšanā.

Pagasta pārvaldniece Kristīne Ūdre novēlēja, lai turpmāk netrūkst degsmes, radošu ideju un skaistu mirkļu uz skatuves un lai dejas solis vienmēr būtu raits. Viņa pasniedza pateicības rakstu biedrībai “Lielauces attīstībai” par ieguldījumu Lielauces tautastērpa atjaunošanā, darināšanā un papildināšanā.

Tautas nama vadītāja Dace Čunka atcerējās savu pirmo darbadienu: “2011. gada 3. oktobrī pagastvecis Guntis Bergmanis deva atslēgas un teica: “Mēs esam sarosījušies, lai mums būtu deju kolektīvs, un mums jau ir deju kolektīva vadītāja Alda Balode!” Es tai pašā dienā devos pie viņas, un sākām likt šo puzli. Ir bijuši gan grūti, gan skaisti mirkļi. No dejotāju ģimenēm izaugusi jaunā dejotāju paaudze – pieci bērni.”

“Klabdanča” 2025. gada “rudens iesaukuma” vārdā Gatis Eglītis atklāja, ka sākumā atnākuši “nedaudz padejot”, bet pēc pusgada sapratuši – mēģinājums, kas īsāks par divām stundām, nemaz neskaitās. Kolektīvs apņēmās turpināt, un dejotāji bišu spietā apkampa savu vadītāju. Kristīne Barvida savus jubilejas ceļavārdus dejotājiem bija pateikusi pirms koncerta, bet ar viņas dāvāto torti dejotāji cienājās ballē pēc pasākuma. Šis vakars vēlreiz pierādīja: deja nav tikai kustība. Tā ir valoda, kas vieno cilvēkus, stāsta par piederību un ļauj piedzīvot kopīgu prieku.

Ar īpašu apdziedāšanās priekšnesumu sveikt bija ieradusies Auces folkloras kopa “Līgotne”: “Vai tur gāja, kas tur gāja, / Vai tie bija lielaucniek’ / Klabdanciešu stalti puiši / Ved meitas dancināt! // Ko mēs labu vēlēsim / Klabdanciešiem šovakar? / Ilgu mūžu, labu laimi, / No dieviņa veselīb’!” Kopas vadītāja Ināra Rumba minēja trīs iemeslus – viesmīlību, sarūpēto cienastu un jaunas sadarbības idejas. “No pieredzes zinām – uz skatuves iziet ar sakārtotu tautastērpu, īpaši apkaklīti, tas piedod dejai emocionālāku sniegumu un kvalitāti,” viņa uzsvēra. Pūpolsvētdienas priekšvakarā viņa ar pūpoliem simboliski nopēra “Klabdanča” vadītāju Kristīni Barvidu, vēlēdama: “Apaļš kā pūpols! Veikls kā vāvere! Stiprs kā lācis!” Īpašu ziedu sveicienu folkloristi nodeva pirmajai vadītājai Aldai Balodei, uzsverot, ka “viņas sētais grauds nav kritis uz akmenāja, bet auglīgā augsnē – kā baltā pupa, kas kuplo un sniedzas debesīs.” Pašvaldības un “Līgotnes” sveicienus Aldai Balodei nākamajā dienā nodeva Sintija, Baiba un Ivars.

Jūlijas Hišovas foto