Vienīgajā mājā Cepļa meža vidū – “Čauvās” – jau vairāk nekā četrdesmit gadus dzīvo Baiba Virubka. Bez garāmgājējiem, bez skatītājiem, bez izstādēm, bez mākslinieka izglītības. Toties – ar simtiem darbu, kas piepilda viņas istabu līdz griestiem. Gan sagūluši mapēs, gan piekārti pie sienas, gan atslieti pie plauktiem, uz galda.
Tur nav nevienas baltas papīra lapas vai kartona gabala – viss ir apzīmēts. Katrs stūris, katrs materiāls pārvērsts zīmējumā vai gleznā. Pat ārā atrasts akmens apgleznots un ielikts plauktā. “Visu, ko man atved, apgleznoju,” saka Baiba. Zīmējumi top uz papīra, uz iztukšoto konfekšu kastu vākiem, uz kartona gabaliņiem. Pat gara preskartona strēmele apgleznota. Pērn meita pirmoreiz atvedusi ap rāmi apvilktu audeklu – tad viņa sākusi gleznot ar akrila krāsām. Uz viena no jaunākajiem darbiem – dzērvju pāris.
“Kā šeit atnācu, tā zīmēju un vēlāk gleznoju visu, kam pieķērās acs,” viņa stāsta. Puķes, augus, ainavas, meža dzīvniekus. Dažus noskatījusi no fotogrāfijām, citus radījusi no atmiņas. Sākumā punktējusi ar flomāsteriem, tad skicējusi ar zīmuli, vēlāk zīmējusi ar krāsainajiem zīmuļiem, ar ūdenskrāsām. Tagad – akrils. Radošums jau izlaužas ārpus mājas sienām. Uz baltās silikātķieģeļu ārsienas redzamas krīta līnijas – top iecere gleznojumam ar meža dzīvniekiem.
Baiba ir viens no tiem Lielauces noslēptajiem talantiem, kas paliek nepamanīti. Viņa nekur nav skolojusies un nedomā par publiku. “Es nedomāju par rādīšanu citiem. Vienkārši gleznoju savam priekam.”
Taču šādi stāsti reti paliek tikai sev. Lielauces tautas namā savus darbus jau izstādījuši vietējie gleznotāji – Edmunds Bērziņš, Brigita Grasmane, Vija Kurpniece. Glezno arī Anita Darģe, pa retam Tija Bušmane. Varbūt pienācis laiks arī Baibas Virubkas darbiem iznākt no meža?
Ivars Bušmanis
