4. maijā – Latvijas neatkarības atjaunošanas svētkos – biedrība “Lielauces attīstībai” kopā ar Lielauces mednieku klubu rīkoja pārgājienu uz Zemgales augstāko virsotni – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tas bija ceļš ne tikai augšup kalnā, bet arī cauri vēsturei, dabai un ar kopīgu svētku sajūtu. Ceļš veda uz Zemgales augstāko ģeogrāfisko punktu – 5,5 km attālo Cīruļkalnu (151,2 m), bet no Lielauces centra kalnā bija jāpārvar 50 metru kāpums. Kalnā atrodas pamati Cīruļu mājām, kur 19. gadsimta 80. gados pirmos astoņus bērnības gadus pavadīja Oskars Dankers, kurš vēlāk kļuva par Zemgales divīzijas komandieri (1919–1932) un Kurzemes divīzijas komandieri (1933–1939).
“Katram mums ir sava zvaigzne, kas virs galvas mirdz. Katram mums ir divas rokas un vēl krietna sirds,” – ar šiem Arņa Miltiņa dziesmas “Tu un es” vārdiem un Ivara Bušmaņa uzrunu pie Dzērves sākās svētku pasākums. Lielauces centrā bija ieradušies trīsdesmit priecīgi noskaņoti gājēji no tuvākas un tālākas apkaimes.
“Ne visi, kuri solīja piedalīties, šodien var būt klāt. Vēl trešdien Māris Kreicbergs pieteicās iet gājienā kopā ar ģimeni, bet šodien viņa vairs nav starp mums,” skumjo vēsti paziņoja Ivars. Viņš Māri raksturoja kā lielisku cilvēku, biškopi, dabas pazinēju un savvaļas dzīvnieku fotogrāfu. Viņa fotografētās dzērves ir uz Lielauces šī gada kalendāra vāka, viņa video ar dzērvju tuvplāniem iekļauti Lielauces himnas video. Klātesošie ar klusuma brīdi pieminēja Māri Kreicbergu.
Pārgājiens bija veltīts ģenerālim Oskaram Dankeram (1893–1965), vienam no nopelniem bagātākajiem Latvijas armijas vecākajiem virsniekiem Neatkarības kara laikā 1919.–1920. gadā (divi Lāčplēša Kara ordeņi, divi Triju Zvaigžņu ordeņi), patriotiskam Latvijas armijas divīzijas komandierim visā starpkaru posmā. Ar Arņa Miltiņa un Jāņa Miltiņa izpildīto strēlnieku dziesmu “Mirdzot šķēpiem” gājēji un riteņbraucēji devās ceļā. Jauki bija pieredzēt, ka, gluži kā Līgo svētku gājienā, pamazām piepulcējās vēl citi interesenti.
Pirmā pietura – pie Oskara Kalpaka pieminekļa, kur savā veidā satikās divas lielas ar Lielauci saistītas militārās personības. “Pulkvedis Oskars Kalpaks ar pirmo Latvijas armijas kauju 1919. gada janvārī aizsāka Neatkarības cīņas, un tās turpināja un pabeidza Oskars Dankers,” secināja Ivars. “Kad pulkvežleitnants Oskars Dankers pie Liepājas sakāva Bermonta karaspēku, viņš kaujās izmantoja steigšus uzmeistarotu bruņuvilcienu, kuru nosauca Kalpaka vārdā.” Ivars pavēstīja, ka biedrība nupat, 28. aprīlī, ierosinājusi Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldei noteikt šim piemineklim valsts nozīmes vēsturiska notikuma vietas pieminekļa statusu.
Otrā pietura bija vēsturiskajā Lielauces centrā – tagadējos Ražotājos. Turpinot ceļu kalnā, gājēji iepazina drumlinus. Pirms 12 tūkstošiem gadu ledājs no tagadējā Saldus puses, slīdot pāri zemei kā milzīgs buldozers, savilka zemi paugurainos veidojumos vienā virzienā. Tā rezultātā izveidojās šie gludie, iegareni pakalniņi, kas veido Lielauces paugurieni. Drumlini ir ledāja kustības “nospiedums”. Par tiem Ivars pastāstīja Cīruļkalnā, no kura paveras neaizmirstams skats gan uz Lielauci, ezeru, Krievkalniem, gan uz Lietuvas pusi.
Ceturtajā pieturā pie Cīruļu mājvietas Ivars garākā stāstā iepazīstināja ar Oskara Dankera sarežģīto likteni. No vienas puses viņš bija mīlēts un cienīts Latvijas armijas ģenerālis, kurš izcēlās ar savu vienkāršību, pieejamību un vienlaikus augstu atbildību. “Vadīt – nozīmē uzņemties atbildību” bija viņa dzīves formula. Par savējo viņu uzskata arī Irlavā, Jelgavā, Daugavpilī un Liepājā. No otras puses – vācu okupācijas laikā viņš bija Latvijas ģenerālapgabala Iekšlietu ģenerāldirektors, faktiski vadot Zemes pašpārvaldi. Pēc 22 izmeklēšanas mēnešiem viņš tika atbrīvots, nekādas apsūdzības netika izvirzītas. Viņš turpināja strādāt par ASV advokāta, kurš izmeklēja nacistu noziegumus, tulku un palīgu. Šī viņa loma vēsturē rehabilitēja latviešu leģionārus – viņš ar dokumentiem pierādīja, ka iesaukšana leģionā nebija brīvprātīga, un tādējādi panāca, ka emigrējušie latviešu leģionāri netika tiesāti vai izdoti Padomju Savienībai.
Piektajā pieturā – “Ļūļēnos” – ar Latvijas karogu augstu mastā un pie balti klātiem galdautiem sagaidīja saimnieks – mednieku kluba “Lielauce” valdes priekšsēdētājs Jānis Meikulāns ar ģimeni. Uz galdiem bija pavasara ziedu kompozīcijas un pīrāgi, savas iepriekšējā dienā ceptās plātsmaizes uzlika Antra Endzele-Reisa. “Kopīgās zupas katla brigādi” (Silvija Lukašēviča, Tija Bušmane, Antra Endzele-Reisa – viņas, kā arī Sanita Fišere un Renāte Kalniņa sagādāja produktus) šoreiz vadīja un soļanku traukos lēja Ieva Blinkina. Pie kopgalda svētkus baudīja 45 dalībnieki.
Pēc maltītes Arnis Miltiņš un Jānis Miltiņš ātri vien kopīgās dziesmās ap garo galdu iesaistīja visus klātesošos, radot jauku kopības sajūtu. Pēc pusotras stundas pārgājiens turpinājās, bet te ceļi dalījās – lielākā daļa izvēlējās taisnāko atpakaļceļu, 6,5 km mērojot pāri Cīruļkalnam. Izturīgākie seši gājēji turpināja loku gar Sodiņu pēdakmeni, Velna kalnu un Lielauces mednieku namu. Te jāuzteic Māris Vilsons ar kundzi Daci, kuri uzņēmās “nodrošinājuma bataljona” funkcijas – ar savu auto sekoja gājienam, nodrošinot dzeramā ūdens krājumus un vēsturiskās fotogrāfijas.
Pēdējā pieturā – pie bijušās Lielauces pamatskolas – noskaidrojās, ka divas gājējas saistītas ar šo vietu: Maldai šajā skolā mācījusies mamma, bet Daigas rados bijis skolotājs Jūlijs Ozoliņš. Šajā pieturā Dace gājējus stiprināja ar karbonādes maizītēm un limonādi, un tas deva sparu sešiniekam pieveikt pēdējos kilometrus šajā 16 km garajā maršrutā. Ar to vēl gājēju spēki nebija izsīkuši, un Ivaram nācās vadīt nelielu papildekskursiju pa muižas parku un ap pili.
“Biedrība “Lielauces attīstībai” un Ivars Bušmanis šodien sarīkoja lielisku Latvijas brīvības atgūšanas svinēšanas dienu! Pārgājiens no Lielauces centra pa pakalniem, brīnišķīgu ainavu, Ivara stāsti par Latvijas patriotu – karavīru Oskaru Dankeru, līdz nonācām Lūļēnu mājās, kur baltiem galdautiem klāti galdi. Un cilvēki, starp kuriem man pazīstams nebija neviens, kopā svin Latvijas svētkus! Vakarā, pārdomājot dienu, sapratu, ka mums sakrīt vērtības, līdz ar to mani uzrunā Ivara organizētie pasākumi,” tā pasākumu novērtēja no Jaunbērzes atbraukusī Zane Loja-Legzdiņa. Puse no svētku dalībniekiem bija vietējie – lielaucnieki. Vistālākais viesis bija Grifitas universitātes radošo mākslu profesors PhD Džuliāns Meiriks (Julian Meyric) no Austrālijas, un paldies Verneram Šilderam, kurš visu notiekošo viņam paskaidroja un pārtulkoja angliski. “Džuliāns bija pārlaimīgs, ka redzēja Latvijas dabu un laukus!” austrālieša sacīto atstāsta Arnis Miltiņš.
Šis pasākums varēja notikt, pateicoties pagasta uzņēmēju atbalstam – paldies Jānim Meikulānam (“Latlog”), Jurim Eglītim (“Fortuna EK” veikals “Mili”), Edgaram Cimmermanim (“Muižarāji-MA”) un Vilnim Reisam (ZS “Ezeriņi”). Paldies Zigrīdai Stucerei par ziedojumu pārgājiena laikā!
Zanes Lojas-Legzdiņas un Ivara Bušmaņa foto
-
Svētku ieskandināšana pie Dzērves.
-
Arnis Miltiņš ar savu dziesmu "Tu un es" ievada svētkus.
-
Gājiens kalnup uz Cīruļiem
-
Pie Cīruļa mājvietas, kur Oskars Dankers pavadīja pirmos 8 dzīves gadus.
-
Jānis Miltiņš un Arnis Miltiņš.
-
Svētkos zem Latvijas karoga pie Baltā galdauta.
-
Ieva Blinkina tūdaļ cienās ar soļanku Ļūļēnu saimnieku Jāni Meikulānu.
-
Lielaucnieki svētku sajūtās.
-
Arnis Miltiņš klātesošos iesaista dziesmās.
