Ceplis joprojām varens

Ar negaidīti lielu ļaužu pieplūdumu un atsaucību 12. jūlijā Lielauces Ķieģeļceplī notika svētki “Ceplis joprojām varens”. No visām Latvijas malām bija atbraukuši bijušie Cepļa darbinieki, Ķieģeļcepļa ciema iedzīvotāji un Cepļa bērni – tie, kuru bērnība aizritēja māla karjeros, skolēnu vasaras darbos. Daudzi Auces apkārtnes iedzīvotāji, pat Lielauces ciema ļaudis pirmoreiz iepazinās ar veco Cepli. Bija arī ciemiņi no plašas apkārtnes, kuri nav bijuši Lielaucē, bet kurus interesēja, kā kādreiz izgatavoja ķieģeļus. Ekskursija krāsns mutē, vēsturisko fotogrāfiju izstāde, videofilmas par ķieģeļu tapšanu 90. gados piesaistīja apmeklētāju uzmanību jau pusotru stundu pirms koncerta sākuma. Bauskas kantrī grupa “The Farmers Band” koncertu sniedza pamīšus ar stāstiem no Cepļa vēstures.

Sestdien laiks bija silts un brīnumjauks – tieši piemērots koncerta baudīšanai. Bruģis jaunās ražotnes priekšā kalpoja kā apsildāmā grīda un vairākiem apmeklētājiem koncerta laikā radīja jautājumu: “Te ir piemērota vieta ballītei – nākamreiz to!” Tomēr jāapzinās, ka pasākums notika ražošanas objektā, kurā itin viss bija pielāgots šai vienai īpašajai reizei – gan skatuve uz treilera, ko Cepļa ļaudis bija nomaskējuši starp ķieģeļu krājumiem, gan no Īles Tautas nama atvestie soli, gan industriālie “molberti” – ķieģeļu paliktņi fotoizstādei, gan improvizētā kinozāle jaunā cepļa angārā, gan strādājošo darbinieku tualete. Tāpēc izpalika kafejnīca, pēc kuras bija daži taujātāji.

Ceplis kluss, atmiņas – fotoizstādē un kinozālē

Gluži kā nupat atdzisis jau 17 gadus stāv vecais riņķveida ķieģeļu ceplis, kurā ļaužu pieplūduma dēļ Cepļa saimnieks Raimonds Ginters novadīja pat trīs ekskursijas tūres, bet ij tad viņa stāstījums neaizsniedza visus interesentus. Bija prieks redzēt, ka gida lomu uzņēmās gan esošie, gan bijuši Cepļa darbinieki, kuri atnākušajiem stāstīja, kāds bija ķieģeļa ceļš līdz un no krāsns.

To, kā ķieģeļus gatavoja tais laikos, kad krāsns vēl darbojās, varēja aplūkot fotoizstādē turpat uz bruģa uz paliktņiem – “molbertiem”. Sākumā organizatori cerēja uz Ķieģeļcepļa bijušajiem darbiniekiem, taču, izrādās, 50., 60. un 70. gados fotografēti svētki, kāzas, jubilejas, tikai ne darbs ceplī. Lai varētu parādīt, kā ķieģeļi tika gatavoti pagājušā gadsimta sākumā, vērsāmies gan pie Igo Mežotnes kaļķu ceplī, gan pie būvkeramikas vēstures pētnieka Artūra Altberga, gan Kalnciema muzeja biedrības vadītāja, vēsturnieka Dāvja Beitlera, gan Bauskas muzejā. Lielā atsaucībā tika piedāvātas daudzas fotogrāfijas, no kurām izstādītas tikai dažas – tās, kuras aizstāj baltos plankumus Lielauces cepļa vēsturē un kurās atainotie procesi bija identiski. Izstādes mērķis ir parādīt ķieģeļa tapšanu un māla raktuvēm līdz pat pārdošanai. Bija fotogrāfija arī no kolhoza laika Cepļa priekšnieka No savāktajām fotogrāfijām Ivars Bušmanis un Raimonds Ginters izšķīrās par labu vietējām, kaut vēlākos laikos tapušām. Lielākā daļa liecību ir par Lielauces Ķieģeļu cepli, vairākas fotogrāfijas ir kadri no Raimonda Gintera videofilmas.

Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, tiklīdz bija iespēja iegādāties videokameru, Raimonds Ginters ar VHS kameru fiksēja ražošanas procesu. Tagad magnētiskās lentas digitalizētas. Divās desmit minūšu filmās tās samontējis Ivars Bušmanis. Šīs filmas nepārtraukti tika demonstrētas līdz koncerta sākumam, un vairāki apmeklētāji tajās sazīmēja sevi.

Galvenais varonis – ķieģelis

Ivars Bušmanis, vadot pasākumu, izvēlējās Cepļa stāstu izstāstīt trīs līnijās. Pirmā bija par ķieģeļi kā galveno varoni, pārdomas un joki par to. Sākot ar improvizēto hipnozes seansu ar iejušanos ķieģeļa “ādā”, turpinot ar pārspriedumiem par ķieģeļa misiju, sekojošiem jautājumiem par ķieģeļu vecuma noteikšanu un vai ķieģelim var būt bērni, joki par ķieģeļa krišanu uz galvas.

Otrā līnija bija ķieģeļu cepļa vēsture no dibināšanas 1863. gadā līdz mūsdienām, izsekojot lielākajiem notikumiem, piemēram, kā no muižas to īpašumā saņēma Lielauces patērētāju biedrība “Spars”, kā tai neveicās (to apzaga, vēlāk bankrotēja), kā Ceplis 1939. gadā nodega, kā skursteni sagrāva 1944. gadā, kā atjaunoja 1949. gada. Trīs tā laika avīžu ziņas izteiksmīgi nolasīja Anita Darģe. Ivars Bušmanis nosauca visi cepļa īpašniekus, sākot no grāfa Ādolfa fon Kleista līdz šodienas saimniekam Raimondam Ginteram. Izvērsta Ķieģeļcepļa vēsture tiks publicēta šai mājaslapā rudenī.

Trešā līnija bija Cepļa vietu Lielauces dzīvē, Latvijas tautsaimniecībā, cilvēku mūžos, ko ienesa uzaicinātie viesi. “Lielais skurstenis (nešautā apakšējā daļa) piedzīvojis cara laikus muižā, pirmo pasaules karu, Latvijas brīvvalsts “Cepļa” sāgu, nacionalizāciju 1940. gadā, denacionalizāciju gadu vēlāk, sašaušanu kara beigās un vēlreiz nacionalizāciju,” pasākumā stāstīja Ivars Bušmanis. “Cepļa īpašnieki mainījušies straujāk nekā laikmeti. Ķieģeļnīca piederējusi Jelgavas apriņķa rūpkombinātam, Vietējās rūpniecības ministrijai, Dobeles rūpniecības kombinātam, Jelgavas būvkeramikas uzņēmumam “Spartaks”, kolhozam “Lielauce”. Padomju laiku lielākais paradokss ir tāds, ka Latvijā trūka būvmateriālu, bet tai pat laikā Lielauces ķieģeļceplis bija atstāts pusnovārtā, tāds kā negribētais bērns.”

Paziņo cepļa dzimšanas dienu

Līdz šim nebija precīzi zināms, kad te sākts ražot ķieģeļus un kad uzbūvētā iespaidīgā riņķa krāsns. Bija minējumi, ka vai nu grāfa Pālena laikā vai pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Biedrība “Latviešu vēsturisko zemju programmā” šovasar sākusi īstenot VKKF projektu “Lielauces ķieģeļcepļa vēsturiskā izpēte”, kura laikā pēta arhīva materiālus. Jau ir pirmie atklājumi!

Negaidītu sveicienu no senas pagātnes no Vācijas atveda Andrē fon Kleists. Kad biedrība vāca līdzekļus dzērves skulptūrai, vienudien kontā ieripoja liels apaļš ziedojums no vācu bankas ar nepazīstama sūtītāja vārdu: Mechthild von Kleist. Kā vēlāk noskaidrojās, viņas vecmāmiņa Elizabete ir dzimusi Lielauces pilī 1863. gadā. Savukārt Kurzemes guberņas pārskatos norādīts, ka ķieģeļu ceplis Lielaucē sācis darboties… arī 1863. gadā (iepriekš kādā forumā internetā bija minēts 1864. gads). Tātad cepli dibinājis Mehthildes fon Kleistas vecvectēvs – toreizējais Lielauces muižas īpašnieks grāfs Konrāds Ādolfs fon Kleists. Andrē fon Kleists pavēstīja, ka Mehthilde fon Kleista Lielauces pilī bijusi pirms desmit gadiem, bet tagad cienījamais vecums neļauj atbraukt. Viņš nodeva viņas sveicienus un atklāja, ka kundze sekojot Lielauces svarīgākajiem notikumiem, it īpaši atklājumiem muižas, baznīcas un cepļa vēsturē.

Latvijas Valsts vēstures arhīva speciāliste Enija Rubina pasākumā paziņoja, ka arhīva dokumentos atrastās divas netiešās norādes dod pamatu apliecināt, ka Hofmaņa krāsns uzbūvēta divu gadu laikā no 1912. līdz 1914. gadam. Tai laikā Cepļa meistars bijis Jēkabs Volfs, kurš no grāfa cepli nomājis.

Unikālais – vienīgais

Kalnciema muzeja vadītājs, vēsturnieks Dāvis Beitlers nesa sveicienu no Latvijas ķieģeļu ražošanas kādreizējās galvaspilsētas – Kalnciema, kur bija Hofmaņu krāšņu rinda Lielupes krastos. Kalnciema cepļu uzplaukums bijis tieši tai laikā, kad Lielaucē Hofmaņa krāsns tikusi būvēta. Viņš uzsvēra, ka Kalnciemā ir muzejs ar vēstures liecībām par kādreizēju industriālo varenību, bet Lielauces ceplis ir vienīgais visā valstī, kur var aplūkot to. Viņaprāt, tas noteikti būtu iekļaujams valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksta zelta fondā kā industriālais mantojums. Arī krāšņu mūrnieks un ķieģeļu kolekcionārs Mārtiņš Varbūts liecināja, ka citur Latvijā saglabājušās Cepļa daļas – vai nu skurstenis vai kāds fragments, taču nekur neesot Hofmaņa krāsns pilnībā. Viņš nosauca visus tos vārdus, kā tolaik šādas Hofmaņa krāsnis tika sauktas.

Pirms Otrā pasaules kara Latvijā bija 310 darbojošās ķieģeļnīcas, no tām 25 bija Hofmaņa riņķa krāsnis. No tām saglabājusies ir vienīgi Lielaucē.

Cilvēki, kuri būvēja, ražoja un saglabāja

Ir trīs vietējie vīri, kuri visvairāk darba mūžu atdevuši Ceplim kā būvnieki un vadītāji.

Garš un traģisks stāsts bija Hofmaņa krāsns būvētājam, cepļa vadītājam visus brīvvalsts laikus Fricim Zviņģim. Viņš piedalījās cepļa būvniecībā no 1912. līdz 1914. gadam, no 1919. gada bija cepļa vadītājs. Viņš pēc kara atjaunoja cepli, līdz 1949. gadā 64 gadu vecumā padomju vara viņu izsūtīja… kā kulaku. Jo viņš savā zemnieku saimniecībā bija noalgojis vienu laukstrādnieku.

Piecdesmito gadu beigās Valdis Sāvičs sāka kā maiņas meistars, pēdējos desmit savas dzīves gadus līdz 1989. gadam kā ķieģeļnīcas vadītājs. Viņš ir viens no tiem trim vīriem, uz kuriem pagājušajā gadsimtā Ceplis turējies. Pasākumā bija klāt ir viņa meita Elita Terentjeva un arī mazmeita – Auces vidusskolas skolotāja Marta Millere. Elitai Terentjeva no skatuves dalījās ar bērnības atmiņām Ķieģeļceplī. Ar aizkustinājuma asarām viņa pieminēja tēvu, kuram šogad paliktu simts gadi, un ar gandarījumu uzņēma, ka sākta Cepļa vēstures izpēte. Par savu darbu, ķieģeļu truļus stumjot, un par to, kā te izskatījās koncerta vietā, stāstīja Gunārs Gackis.

Visvairāk savas dzīves gadu Ceplim ziedojis tā pašreizējais SIA “Ceplis” īpašnieks Raimonds Ginters. Vislielākās pārvērtības ceplis piedzīvojis kopš tā privatizācijas 1993. gadā. Viņa vadībā ķieģeļu ražošana modernizēta, uzbūvētas žāvētavas, ķieģeli tiek apdedzināti attālināti elektroniski vadāmā gāzes krāsnī, roku darbs ticis samazināts līdz minimumam. Šogad Raimondam aprit 35 gadi, kopš viņš vada ķieģeļu ražošanu, kas ir rekords Cepļa vēsturē.

Raimonds Ginters atsauca atmiņā pārmaiņu laiku ar jaunām idejām un jauniem plāniem. “Visām ķieģeļfabrikām bija lieli plāni, kuri kuru izkonkurēs. Vēlāk ķieģeļfabrikas sāka bankrotēt, jo mājas sāka būvēt savādāk. Visi domāja par izdzīvošanu. Mani vadīja princips: ja ķieģeļus ražoja tūkstošiem gadu, tad nevar būt, ka tos vairs nevajadzēs.” Tādējādi SIA “Ceplis” ir palicis viens no diviem šobrīd ražojošajām ķieģeļu rūpnīcām (otra ir “Lode”), bet vienīgais ar pusotru gadsimtu garu vēsturi.

Komentējot pasākuma nosaukumu “Ceplis joprojām varens”, Raimonds Ginters norādīja uz skursteni, ka tam esot tā īstā varenība. Visi ap viņi lēkājot, bet Ceplis stāv simts gadu un strādā! “Lai būtu labāki, nepārtraukti jāattīstās un jāievieš kas jauns, jo stāvēšana uz vietas ir atpalikšana,” viņš uzsvēra. Saimnieks pateicās visiem, kuri strādājuši ceplī, godīgi darījuši savu darbu un palīdzējuši ceplim sagaidīt šodienu.

Noslēgumā Ivars Bušmanis mēģināja Raimondu un Andru Ginterus izprovocēt nocitēt tos vārdus, ko filmas “Ceplis” pēdējos kadros saka Edgars Ceplis ar dzīvesbiedri. Raimonds neļāvās un pārfrāzēja: “Nevis es biju, bet Ceplis bija varens”. Un Andra piebilda: “Un būs varens!”

Kas paliks mantojumā?

Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Arhitektūras un mākslas daļas eksperte, arhitekte Liesma Markova, sauca: “Nav ķieģeļu, nav nopietnas arhitektūras” un uzdāvināja Raimondam Ginteram plakātu no ķieģeļu izstādes Jūgendstila muzejā, kur tika izstādīti arī Lielauces ķieģeļi.

Viesturs Reinfelds savā īsajā uzrunā uzsvēra, ka “kļūstot arvien vecākiem, arvien vairāk domājam, kas aiz mums paliks mantojumā”. Viņš apliecināja cieņu Cepļa saglabātājam Raimondam Ginteram un vēstures apzinātājiem biedrībai “Lielauces attīstībai”.

Koncertam dzīvīgumu piešķīra “Farmers Band” mūziķi, kuri dziesmas izpildīja katrā pauzē starp īsrunām, tādējādi viena stunda un 40 minūtes paskrēja raiti, interesanti un saviļņojoši.

Pēc pasākuma Gundega Rozenberga sociālajā vietnē “Facebook” ierakstīja: “I nevajag tālas zemes, lai brīnumus redzētu! Ķieģeļceplis – Ceplis bija varens un būs varens! Paldies “Lielauces attīstībai” par vietējo brīnumu atklāšanu un “The Farmers Band” par koncertu!”

Šo pasākumu kopīgi organizēja biedrība “Lielauces attīstībai” un SIA “Ceplis”, ar Dobeles novada pašvaldības Kultūra pārvaldes atbalstu (piešķīrums koncertam kultūras projektu konkursā). Paldies par atbalstu Īles un Lielauces tautas namiem, Auces “Baltajai mājai”!

Vēsturi saglabā noslēgtā komūna

Ieva Kinta no Mazauces pasākumu savā rakstā “Facebook” runā par būtiskām lietām: “Vakar savdabīga, tepat, mums līdzās, aiz kokiem un pauguriem, no cilvēku skatiem, kā savdabīgā komūnā dzīvojoša ciematiņa, izrakto māla karjeru dīķu ieskautā, ķieģeļu cepļa svinamdiena! Bijām ceplī! Lielauces ķieģeļceplis, kas darbojas no 1863.gada, rokot mālu, to jaucot ar smilti, formē, žāvē un dedzina ķieģeļus. Vēsture saka: grāfa K. fon der Pālena ķieģeļnīca Tukuma apriņķa Lielauces muižā (Gross-Autz, dib. 1863), 10 strādnieki saražoja 250 000 ķieģeļu gadā.

Ceplis izgājis daudzu saimnieku pārvaldības modeļus, kā pat piefiksēts vēsturiskos avīžrakstos, pat kriminālus elementus, tomēr vienmēr turējies uz sava galvenā kursa – cepis ķieģeļus. Lielauces dūmakainos, kas savu unikalitāti ieguvis no dūmu un māla, smilšu pigmenta piejaukuma.

Pēdējos 35 gadus to dara Raimonds Ginters ar ģimeni! Pateikts vienā teikumā, bet tas ir daudzu cilvēku mūžs, kas bez intelektuālā darba – spējis ietrāpīt visos valsts izstrādātajos vingrinājumos, daudz enerģijas patērējis fiziski smagā darbā. Nekavēšu jūsu uzmanību pie ķieģeļa 3,5kg, ķieģeļu simtiem uz vagonetēm, ko vīri pārkrāva 15 minūtēs un citām, mūsdienu cilvēkam neizprotamām – kā tas bija iespējams, lietām.

Pats vēsturiskais ceplis ar skursteni un unikālo Hofmaņa jeb riņķa krāsni, kur tika apdedzināti ķieģeļi, vien ir ko vērts, esot vienīgais Baltijā, ups! Vēl viens gods un cieņa Ginteru ģimenei par industriālā mantojuma saglabāšanu! Un kā jau dzīvē- Ginteru ģimene dara atdodot ķieģeļiem visu, jo ķieģelis ir tas, kas ir viņu!

Visu cieņu uzņēmējam, kurš dod darba vietas! Uzņēmējam, kurš saglabā, godā un ciena vēsturi! Visu cieņu cilvēkiem, kuri dara un veido vidi un rada mūsu valstij pievienoto vērtību! Latvijai ir nepieciešami tieši šis! Valstij jādara viss, lai šiem cilvēkiem netraucētu, bet palīdzētu! Gods un slava tiem, kuri sadarbojas ar SIA “Ceplis”, jo ķieģeļu būšana ir izaugsme! Arī tā ir valsts aizsardzība! Lepojamies!”

Jūlija Hišovas fotogrāfijas

Vēsturisko foto izstāde uz ķieģeļu paliktņiem.
Kinozālē interesenti iepazinās ar ķieģeļu ražošanas procesu, kad Hofmaņa riņķa krāsns vēl darbojās.
Plānoto divu ekskursiju vietā nācās noorganizēt trīs.
Ekskursija krāsns mutē - vienīgi Lielaucē tāda ir iespējama.
Raimonds Ginters stāsta par riņķa krāsns darbības principiem.
Avīžu zēna lomā iejūtās Anita Darģe.
No Kalnciema "ķieģeļu Mekas" sveicienu nes Dāvis Beitlers.
Muzicē "The Farmers Band".
Skatītāju pasākumā. Priekšplānā (no labās): Enija Rubina, Andrē fon Kleists, Andra Gintere, Gunārs Gackis.
Ivars Bušmanis mēģina izprovocēt Ginteru pāri nospēlēt pēdējo ainu no filmas "Ceplis"