Nepierasti – kā masku balles un apbalvošanas ceremonijas apvienojums – 2021.gada 20. novembrī beidzot klātienē drīkstēja notikt pirms gada plānotā “Gada Lielaucnieks 2020” godināšanas ceremonija. Atbilstoši “zaļā režīma” noteikumiem biedrība gādāja, lai katrs viesis atsevišķi nokļūtu savā personalizētajā sēdvietā zālē. Pēc šādiem noteikumiem zāle spēja uzņemt sešdesmit pasākuma dalībniekus. Diemžēl Covid-19 pandēmijas ierobežojumu dēļ ceremonijā klātienē nedrīkstēja piedalīties pat visi godināmie.
“Jau caurām dienām pelēks lietus līst
Ved zemniekus graudus izkultos uz dāri,
Slīd dzērves klaigādamas kalniem pāri,
Un birzei cauri salti vēji klīst…”
Ar šo lielaucnieka Kārļa Krūzas dzejoli “Rudens lietus”, kas rakstīts par Lielauci, biedrības vadītājs Ivars Bušmanis aizsāka “Gada lielaucnieka” apbalvošanas ceremoniju.
“Kārlis dzīvoja Beļu būdās un bija ganiņš. Kaut viņam bieži salis, Lielauci viņš atcerējās kā skaistāko dzīves posmu. Pēc tam, kad viņš no Lielauces jau bija aizdevies prom, sasildīties mēģināja Lielauces muižas ļaudis. Un kāda sakritība – tieši pirms 120 gadiem 20.novembra naktī, pārkurinot krāsnis, nodega Lielauces pils. Šovakar mēs sildīsimies citādi – ar lielaucnieku paveiktajiem darbiem,” ievadā teica Ivars.
Uģis Roze pasākumu ievadīja ar Imanta Kalniņa un Māra Čaklā dziesmu “Uzdāvini man šo pasauli čukstus”.
Lielaucniekus šai dienā sveica Valsts prezidents Egils Levits: “Jūs šodien varat izjust gandarījumu – ir izveidots pagasta simbols, ko tagad redzēs ikviens un kam daudzi no jums ir devuši savu artavu. Pētnieciskā interese par Kurzemes un Zemgales kultūrvēsturisko novadru etnogrāfiskajiem robežrakstiem iedzīvināta tautastērpā”. “Priecājos ar jums par izteiksmīgo akcentu dzērves atveidā, kas tagad simbolizēs Lielauci. Lai šis kopdarbs jūs iedvesmo jaunu ieceru īstenošanai!” novēlēja Valsts prezidents atsūtītajā apsveikumā, kuru nolasīja Baiba Volgaste.
Tūdaļ pēc valsts himnas nodziedāšanas klātesošie videoklipā iepazinās, kāds pirms 150 gadiem izskatījās vēsturiskais lielaucnieku tautastērps – gan darbā, gan svētkos. Baiba Volgaste un Ivars Bušmanis nodemonstrēja, kā izskatās pēc tā darinātie skatuves tērpi vidējās paaudzes deju kolektīvam “Klabdancis”. Uģis Roze izpildīja tautisko “Balādi ar pārmetumiem”.
Ar laureātiem nominācijā “Gada iniciatīva” iepazīstināja Sanita Fišere. Par Jūlijas Hišovas veikumu viņa teica: “Mūsu Dievzemīte ir Lielauce, kuru Jūlija Hišova iemūžina foto kadros. Viņa šos zaļos mežus, zilo ezeru, katru zāles stiebriņu padara par pieejamu katram, kurš to grib redzēt. Viņas skatījums uz dabu ir īpašs. Skatoties fotogrāfijās, kuras radījusi Jūlija, elpa apstājas no skaistuma, kā viņa to parāda. Paldies, Jūlija, par mūsu Lielauces parādīšanu sociālajā tīklā ”Facebook” un fotoizstādē Lielauces tautas namā!” Jūlija Hišova saņēma balvu – Dzērveni (to viņai 18.novembrī biedrības vārdā pasniedza Ivars Bušmanis).
Savukārt par nominācijas laureāti kļuva Sintija Želve-Bergmane, kuru Sanita nosauca par Laimes lāci: “Sintija pierādīja sevi ļoti atbildīgā projektā par Daudzdzīvokļu nama pagalma stāvvietas ierīkošanu. Šis projekts viņai bija pirmais un viņa pabeidza to līdz galam. Viņa pie katra nama iedzīvotāja gāja un pārliecināja par nepieciešamību īstenot un sakārtot savu vidi, kurā dzīvo. Arī LEADER Daudzstāvu namu labiekārtošanas projekta īstenošanas laikā Sintija bija kā būvuzraugs labiekārtošanas darbu brigādei. Arī pēc darbu beigšanas Sintijai nekad neradās jautājumi, kur ņemt ūdeni jauno kociņu laistīšanai. Sintija, ja ķeras pie darba, to iesāk un noved līdz galam ar vislielāko atbildības sajūtu! /../ Nākamajos projektos tu būsi kā pieredzējusi projektu vadītāja.”
Sintija saņemot balvu – gravēto vīna glāzi ar Lielauces dzērveņu vīnu – vislielāko paldies teica savai ģimenei, pateicoties kurai nevar nebūt stiprs.
“Gada iniciatīvas” laureātes Uģis Roze sveica ar Imanta Kalniņa un Knuta Skujenieka dziesmu “Pēc skaudra maiguma”.
Ar laureātiem nominācijā “Gada labdaris” iepazīstināja Vilnis Darģis.
Kā pirmo “Gada labdari” Vilnis raksturoja Neringu Bērziņu: “Neringas labo darbu iepazinām iepriekšējā “Gada Lielaucnieka” apbalvošanas koncertā. Tautas deju kolektīva “Klabdancis” meitenes pirmoreiz uzstājās neredzētās galvassegās. Ne vainags, ne lakats, ne cepure, ne aube – kas tas tāds? Tā ir vainagcepure, kuras atveidu vēsturiskajos materiālos sameklēja un kuru izgatavoja Neringa. Šogad viņa iesaistījās biedrības pētnieku grupā, kura izpētīja, kā lielaucnieki ģērbās pirms 150 gadiem. Šogad Neringa ar visu sirdi iesaistījās Dzērves skulptūras izgatavošanā. Neringa tur godā Lielauces tradīcijas un kultūras mantojumu. Kā viņa pati izteikusies: “Es lepojos ar vietu, kur dzīvoju ar ģimeni un kur aug mani dēli!””
Saņemot Dzērveni kā atzinību, Neringa aicināja: “Mīliet Lielauci! Jo tad mēs varam padarīt to tik skaistu kā pašreiz un vēl skaistāku – nākotnē!”
Kā otru labdari Vilnis Darģis raksturo Daci Čunku par darbu ar barikāžu dalībniekiem Barikāžu piemiņas pasākumā: “Barikāžu atceres gadadiena ir Tautas nama vadītājas Daces Čunkas iedibināts pasākums. /../ Galveno organizatorisko darbu veica Lielauces Tautas nama vadītāja Dace, bet pavisam negaidīti visdarbietilpīgākā izrādījās ielūgumu izsūtīšana katram personīgi. Dace ar personīgo transportu daudziem izvadāja ielūgumus. Pirms pasākuma katru sirsnīgi sagaidīja, kā tik Dace prot to darīt! Vecākie barikāžu dalībnieki bija paņēmuši, medaļu, personas dokumentu, bet nebija paņēmuši līdz brilles un nevarēja aizpildīt iesniegumu. Dace steidzās palīgā tos aizpildīt. Par to mēs sakām paldies 2020.gada labdarim – Dacei Čunkai!”
Dace, saņemot Dzērveni, apliecināja, ka vienmēr jūtas laimīga savā Lielauces Tautas namā. “Man ļoti patīk darbs, ko es daru,” viņa teica.
Kā laureāti, kura balsošanā šajā nominācijā saņēma visvairāk balsu, Vilnis Darģis iepazīstināja ar Sanitas Elfertes veikumu: “Sanita nespēj paiet garām pamestiem, cietušiem, izbadējušiem dzīvniekiem. Vai tie ir pamesti kaķi vai gulbis, kurš meklē barību, kad ūdeņi jau aizsaluši.
Reiz viņa, nākdama mājās no darba Lielauces pansijā, atklāja, ka bez aprūpes palikuši mazi kaķēni. Sanita tos pārņēma mātišķā aprūpē, pabaroja, izmitināja siltumā vairākas dienas, līdz kaķēnus varēja nodod dzīvnieku patversmei. Par “kaķu sievu” Sanitu iesaukuši arī viņas tuvākie radi. /../ Sanita Elferte – savā tiešajā darbā aprūpē Lielauces pansijas iedzīvotājus.. Un nepaiet garām arī dzīvniekiem, kad tiem nepieciešama palīdzība. Paldies Sanitai par līdzjūtīgo sirdi un glābējas apziņu!”
Nominācijas galveno balvu – gravēto glāzi ar viņas vārdu un Lielauces Dzērveņu vīnu – pēc pasākuma viņai pasniedza Ivars Bušmanis.
“Gada labdariem” Uģis Roze veltīja Imanta Kalniņa un Knuta Skujenieka “Es gribu kļūt par roku lēnu”.
Trešajā nominācijā “Gada uzņēmējs” bija trīs laureāti. “Tūliņ aiz “Zemgaļu” mājām uz Mīnes pusi ganībā balti ganās 46 Šarolē šķirnes nobarojamie liellopi. Sandras Balodes piemājas saimniecība ir pilnībā ir bioloģiska. “Mani par to pārliecināja Aigars Vernis”, Sandra viņam ir pateicīga par šā ceļa ierādīšanu, jo tas arī vairāk atbilst viņas pārliecībai. 2020.gads viņai bija veiksmīgs, jo desmit bullīšus izdevies pārdot audzēšanai uz ārzemēm,” iepazīstināja Ivars Bušmanis. Viņš balvu – Dzērveni – viņai bija pasniedzis Valsts svētku dienā. Sandra videosveicienā pateicās visiem balsotājiem un novēlēja jaukus svētkus.
Otrs uzņēmējs – Raimonds Vernis. “Pirms 15 gadiem viņš pārcēla savu saimniecību “Skabargas” uz Lielauces “Dižozoliem”, kur– uz līdzenas vietas – uz vecās mājas pamatiem, uzbūvēja aitu kūti un dzīvojamo māju ģimenei. Sāka viņš ar 20 aitu mātēm, bet 2020.gadā “Skabargās” jau bija 170 Latvijas tumšgalves šķirnes aitu mātes. Arī apgrozījums kāpa, jo pirmoreiz Raimonda Verņa bioloģiskā aitkopības saimniecība pārdeva simts jēru eksportā turpmākai audzēšanai Beļģijā,” uzņēmēja panākumus uzskaitīja Ivars Bušmanis. “Raimonds ir atsaucīgs. Kad biedrība labiekārtoja pagalmu centrā, Raimonds bez vilcināšanās atvēlēja traktoru velēnu aizvešanai. Kad spriedām par talku pie Lielauces baznīcas, Raimonds uzņēmās līdera lomu.” Saņemot Dzērveni klātienē, Raimonds bija lakonisks: “Ja kas, zvaniet Raimim!”
Visvairāk balsu iedzīvotāju balsojumā saņēma Vilnis Reiss. “Vilnis Reiss ir viens no retajiem lielaucniekiem, kura dzimta šeit strādājusi gadsimtiem,” dzimtas saknes atklāja Ivars Bušmanis. “Pēdējos divdesmit gadus z/s “Ezeriņi” specializējusies piena lopkopībā. Katru dienu izslauc 1,5 tonnas pienu, un 2020.gadā to sāka eksportēt. 2020.gadā startēja LAD izsludinātajā saimniecību modernizācijas konkursā un saņēma līdzfinansējumu jauna “Valtra” traktora iegādei.” Arī Vilnis Reiss balvu – ar glāzi, kurā iegravēts viņa vārds, un Lielauces dzērveņu vīnu saņēma – saņēma 18.novembrī. Viņš atzina, ka ir bijis pietiekami traks un, ka pateicoties dzīvesbiedrei Antrai, ir izdevies saimniecību attīstīt. Viņa saimniecība iekopta, tiek pārbūvēta teliņu kūts. Vilnis Reiss rūpējas par vēsturiskās Mācītājmuižas vides saglabāšanu un labiekārtošanu.
Gada uzņēmējiem Uģis Roze veltīja Jāņa Lūsēna un Māra Čaklā dziesmu “Tikai runājiet”.
Nominācijā “Par mūža ieguldījumu” godināmo Aivaru Balodi kā viņa bijusī skolniece Tija Bušmane uzrunāja ar “Lūdzu, Skolotāj!” “Aivars Balodis bija vēstures un fizkultūras skolotājs, izveidoja ģimeni, un vienlaikus aktīvi iesaistījās Lielauces sabiedriskajā dzīvē – korī, deju kolektīvā, teātrī. Visam atradās laiks. Ir bijuši vilinoši piedāvājumi mainīt dzīves un darba vietu, bet Aivars vienmēr pateicis – nē! “Palieku Lielaucē!” Jo viņš ir uzticīgs savām mājām. Jo viņš ir balodis – mājas balodis, kurš nelido uz siltajām zemēm. Tagad Aivars ir biedrības valdes loceklis, dejo “Klabdancī”, popularizē vēsturi, ir gids muižas teritorijā, ir savas “Ezermaļu” dzīvojamās mājas vecākais, kurš panācis kāpņu telpas logu nomaiņu un apkārtnes labiekārtošanu. Mēs ar Jums lepojamies, mūsu Lielauces Balodi!” vēstīja Tija.
Biedrības vadītājs atgādināja, ka par “Gada Lielaucnieku” nobalsoja divreiz vairāk lielaucnieku, nekā piedalījušies pašvaldību vēlēšanās. Saņemti 203 balsojumi (99 interneta balsojumā un 104 – Lielauces veikalā). Galvenā intriga, kas gadu tikusi turēta noslēpumā – kuram būs tiks galvenā balva – Lielā Dzērve. Neticamas sakritības rezultātā vienādu balsu skaitu saņēma katras nominācijas līderi – Sintija Želve-Bergmane, Sanita Elferte un Vilnis Reiss, tāpēc valde nolēma “Gada Lielaucnieka” Lielo dzērvi pasniegt Aivaram Balodim. Tūliņ pēc pasākuma viņš to arī saņēma.
Viņam Uģis Roze nodziedāja Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes “Pašus skaistākos vārdus”.
Dobeles novada Domes priekšsēdētājs Ivars Gorskis atzina, ka ir ļoti saviļņots un sveica visus klātesošos dubultsvētkos – valsts svētkos un pagasta lielākajos svētkos. Viņš uzsvēra, ka “Gada Lielaucnieki” ir darījuši vairāk nekā no viņiem prasa pienākums. “Tās ir divas svarīgākās lietas, kas veido mūsu labklājību: lai katrs no mums darītu nedaudz vairāk nekā no mums prasa pienākums, un lai būtu kāds, kas ikdienas skrējienā mūs apstādina un pasaka paldies. Es pašvaldības vārdā saku paldies šodienas nominantiem un citiem Lielauces pagasta iedzīvotājiem, kuri dara vairāk nekā prasa pienākums.”’
Pasākuma noslēgumā Uģis Roze vēl nodziedāja pāris dziesmu, un kad pasākuma vadītājs to grasījās noslēgt, vārdu lūdza Neringa Krakauskīte-Bērziņa.
“Mēs gribētu godināt personu, kura vairāk nekā jebkurš cits ir pelnījis būt goda vietā šovakar. Mēs nolēmām Ivaram piešķirt Lielauces Iedvesmas balvu. Nezinām nevienu, kurš tik mērķtiecīgi gājis Lielauces attīstības labā. Tu proti iedvesmot ar savu unikālo un laikmetīgo elpu un degsmi. Tu esi stiprs savās idejās un darbos. Tevi nebaida grūtības. Sasniegumi ir acīmredzami un priecē ikvienu no mums. Mēs esam kopā ar tevi, gatavi arī turpmāk būt līdzās, kad tas būs nepieciešams,” teica Neringa un domubiedru grupas vārdā pasniedza Ivaram stiklā gravētu Iedvesmas balvu.
Pasākumu noslēdza klātesošos Gada lielaucnieku kopīga fotografēšanās.
Pasākums notika pateicoties biedrības biedru aktīvai iesaistei – to paveica Ivars Bušmanis, Arnis Fišers, Zigmārs Zizlāns, Vilnis Darģis, Marina Šadrina, Edmunds Bērziņš, Baiba Volgaste, Sanita Fišere, Tija Bušmane. Balvas krāsniņā apdedzināja Raimonds Ginters un Arnis Krūzmanis. Pasākumu apskaņoja un izgaismoja Oļegs Kovaļovs.