Vēlēšanu dienā pa ceļam uz iecirkni balsotāju skatam Dzērves skulptūras pakājē pavērās telts ar stāvreklāmu Dabā un stendu ar uzrakstu: Purvs. Ar mums, lielaucniekiem, ikdienā tik ierasto ekosistēmu fotogrāfijās, spēlēs un paskaidrojumos iepazīstināja Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālās administrācijas speciālistes. “Lielauces bērni bija ļoti ieinteresēti un atsaucīgi, bija interesanti strādāt ar viņiem,” atzina Linda Liepiņa. Bija pēc fotogrāfijas jāatpazīst purva putni, kuru sugas nosaukumi bija turpat blakus. Bija jāatrod, kur Latvijā atrodas dabas rezervāti. Arī pieaugušajiem bija daudz ko uzzināt par purvu biotopiem, jo bez meldriem un dzērvenēm nav bijusi vajadzība citus iepazīt. Visinteresantāk bērniem bija lēkt pa “ciņiem”. Tie bija atšķirīga grīļīguma kubi un tā stabilitāte raksturoja konkrētā purva veidu – zemais zaļu, augstais purvs, vaivariņu mežs vai… laipa. Dabas klasē ar purvu todien iepazinās ap piecdesmit interesentu.
Jāatzīst, ka purvā iekāpjam reizi gadā – dzērveņu lasīšanas laikā. Šoreiz biedrība “Lielauces attīstībai” mudināja interesentus paraudzīties uz purvu tā ziedēšanas laikā purvu biotopu speciālistes vadībā. Ekskursiju purvā novadīja vadošā purvu biotopu eksperte Anita Namatēva, kura ikdienā strādā Dabas aizsardzības pārvaldē.
Netipiski lietainais pavasaris purvā bija sacēlis augstu ūdens līmeni, tāpēc maršruts veda pa vietām, kur ūdens nepārsniedz gumijas zābaku augšējo malu. Pārgājienā piedalījās 27 dalībnieki, viņu vidū 11 bērni. Jau pie pašām laipām skatus priecēja ziedošs trejlapu puplaksis. Bet tad Anita Namatēva pacēla mazu neievērojamu trejlapu augu un teica: šis labi palīdz pret saaukstēšanos. Izrādās, abi šie augi labi palīdz veselības uzlabošanai. Trejlapu puplaksi lieto kā ēstgribas uzlabotāju un gremošanas sekrēcijas veicinātāju, kā arī žultsvada slimību ārstēšanai. Savukārt purva vārnkājas tēja mazina iekaisumu, temperatūru, saaukstēšanās simptomus, arī reimatisma un locītavu sāpes. Abu šo augu tējas gatavo “Lielauces kliņģeris” un tās var nopirkt uzņēmuma veikalā. Ceļojumā sekoja viens augs pēc otra: apaļlapu ziemciete, makstainā spilve, uzpūstais grīslis un citi.
Anita Namatēva iepazīstināja ar dažādajiem sfagniem (purva sūnām), izstāstīja, kā veidojas un kā atjaunojas kūdra. Viņa aicināja uzlūkot dabu tās mainībā: “Daba nepārtraukti mainās. Lielauces ezers pamazām aug ciet. Un, iespējams, ka pēc vairākiem simtiem gadu tas pilnībā aizaugs. Bet tikpat iespējams, ka atvērsies kāda plaisa un parādīsies jauns mazāks ezers. Zinātnieki ir izpētījuši, ka, lai cinis kļūtu par ieplaku, respektīvi, lai augstākā vieta purvā samainītos ar zemāko vietu, jāpaiet tūkstoš gadiem”. Izrādās, ka lēkājot pa ciņiem, mēs iedarbinām šos ilglaicīgos procesus – cinis zem zābaka saplok, piesūcas ar ūdeni, tajā sāk augt ūdeni mīlošāki augi, bet iznīkst tie, kas tā virspusē. Bet bērni tikmēr ziedošajos dzērveņu ciņos meklēja un arī atrada pērnās ogas ēšanai.
Kad jau bijām tālu purvā, Anita Namatēva noteica, ka vēl neesam uzgājuši kukaiņēdāju raseni. Nu jau meklējām visi. Grēta ātri vien atrada. Par raseni ir viens no pārsteidzošākajiem savvaļas Latvijas dabas stāstiem, kur sastopas plēsīgs augs un tauriņš ar savstarpēji saistītu dzīves ciklu. Raseņu spalvspārņa kāpurs izmanto raseni kā barības avotu, bet, kad no kāpura izšķiļas tauriņš, tad rasene “atriebjas” par zaudēto. Rasene izmanto lipīgus lapu matiņus, lai notvertu kukaiņus — arī mazus tauriņus. Atceļā satikām saritinājušos zalkti.
Pēc pārgājiena Vīķu purvā starp ezeru un krastu, Arnis Fišers aizveda purvu pētnieci uz Lielauces ezera salu. Cerējām, ka tur varbūt atradīsies citādi augi. Oficiāla nosaukuma salai nav, tautā iesaukta par Rektora salu, jo pēc kara Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas rektoram (1944.-1950.) Jānim Peivem tur paticis medīt ūdensputnus un salas tuvumā zvejot. Māris Vilsons zina stāstīt, ka vēl ilgi pēc tam salai varējis apbraukt apkārt, un pīļu mednieki laivās ap to sēdējuši un šāvuši uz ūdensputnu bariem.
Tagad ezers aizaudzis tik tālu, ka ar laivu salai apbraukt nevar, bet arī ar kājām nevar aiziet. Zinātāji tikai pa vienu šauru taku sausākā rudenī ejot dzērvenēs. “Sala ir daudz slapjāka nekā purvs gar krastu,” atzina Anita Namatēva. “Daudz vairāk grīšļu, lūk, šis ir dūkstu grīslis, kas par to liecina. Bet pārējie augi – trejlapu puplaksis, dzērvenes un citi ir tāpat kā pie krasta.”
Vīķu purva dabas vērtību apzināšana ir svarīga, jo purvs ir īpaši aizsargājamā dabas teritorija (ĪADT), kas ieskauj Lielauces ezeru un tā kopplatība (397 ha) pārsniedz ezera spoguļa platība. Dabas lieguma teritorijā konstatētas vismaz 24 nozīmīgas putnu sugas un 7 īpaši aizsargājamās augu sugas.
Šis pārgājiens ir turpinājums pirms trim gadiem aizsāktajai izzinošo ekskursiju sērijai, kuras vieno attiecīgās jomas speciālistu vadīts pārgājiens ar dziļāku iepazīstināšanu šai jomā. Sēņu diena mikoloģes Initas Danielsones vadībā notika 2022. gadā, dendrologa Gvido Leiburga ekskursija Lielauces muižas parkā notika 2023. gadā, pārgājiens senvēsturē no Klatēm līdz baznīcai bija pērn arheologu Gunta Zemīša un Andra Tomašūna pavadībā.
Ivars Bušmanis
Ivara Bušmaņa foto
-
DAP izzinošajās spēlēs un izglītojošo materiālu izpētē 7. jūnijā piedalījās ap 50 interesentu.
-
Grēta lec pa grīļīgiem ciņiem.
-
Bērni mēģina atrast dabas rezervātus Latvijā.
-
Pārgājiena maršruts, ko fiksējusi Baiba Volgaste.
-
Anita Namatēva iepazīstina ar purva biotopiem.
-
Kukaiņēdāja rasene.
