Vairāki Lielauces muižas teritorijā atrastie 19. gadsimta priekšmeti pirmoreiz tika demonstrēti Relikviju pieturā pirms “Gada Lielaucnieks 2024” ceremonijas. Tos bijušās muižas kalpu mājas rajonā, tagadējā SIA “Lielauces kliņģeris” atpūtas bāzes “Kastaņas” teritorijā, pēc rakšanas darbiem atrada Jūlija Hišova. Nedēļu pirms pasākuma viņa šos priekšmetus uzdāvināja biedrībai “Lielauces attīstībai”.
“Kas tas ir?” vismazāko no relikvijām devu Relikviju pieturas apmeklētājiem. Atskanēja minējumi: “porcelāna figūriņai nolūzusi galva”, “fragments no sāls trauka”. Bet kāpēc viens caurumiņš kakla rajonā? Jautāju un vedināju sievietes atgriezties bērnībā – tā ir lieta, ko pazīst ikviena meitene. Tikai viens vīrietis uzreiz pateica pareizo atbildi: lelles galva. Tik tiešām 19. gadsimtā izbāztai auduma maisiņa figūrai piešuva šādu porcelāna galvu. Lelle galva ražota Vācijā, visticamāk Sonnebergā (biedrība lūgusi informāciju leļļu muzejam, kas tagad rūpnīcas vietā). Ap 1830. gadu vācu leļļu ražotāji pārgāja no koka uz porcelāna lellēm, un šādas galviņas kā Lielaucē atrastā, ražotas 19. gadsimta septiņdesmitajos gados.
Otrs interesantākais priekšmets ir apdedzināts porcelāna Lieldienu dekors. Zaķis un Arlekīns pieplakuši olas lieluma vāzītei, kurā tais laikos lika pirmos sniegpulkstenīšus. “Lieldienu vāzīte (biskvīts, porcelāns) ar Arlekīnu un zaķi ir apmēram no tā paša laika vai maķenīt jaunāka kā lelles galva. Tā ir tāda sava laika plaša patēriņa banalitāte, kurā ielikt sniegpulkstenīšus, bez dziļākas vērtības, kādas varēja būt gan muižās, gan pilsoniskos interjeros,” tā šo priekšmetu raksturo mākslas vēsturnieks Dainis Bruģis.
Trešais priekšmets ir visvecākais, to, rokot dīķi, atrada Valērijs Hišovs – tā ir apsudrabota misiņa tējkarote, kurā iespiests gadskaitlis 1856 un burti “GP”. Jūlija noskaidroja, ka šādas karotes ražoja uzņēmums “Norblin”, kurš Varšavā pastāvēja no 1820. līdz 1982. gadam. “GP” nozīmē “galvanoplated” jeb galvanizēts tehnikā sudraba uzlikšanai uz sudraba. Grāfs Konstantīns fon der Pālens (dēls) no 1897. līdz 1904. gadam bija Varšavas vicegubernators, kas varētu izskaidrot, kā karotīte nonāca muižā.
Negaidīti, ka šie priekšmeti atrasti kalpu mājas teritorijā. Atliek tikai minēt, kā šīs lietas nonāca pie kalponēm. Vēl starp Jūlijas atrastajiem priekšmetiem ir vairākas pudelītes, visticamāk, no tā paša laika. Tās varētu būt vai nu zāļu, vai smaržu pudelītes.
Lielaucē atrasto senlietu rodas arvien vairāk, kas mudina domāt par Lielauces vēstures ekspozīcijas iekārtošanu.
Ivars Bušmanis
-
1856. gadā Varšavā izgatavotā tējkarote.
-
Porcelāna lelles galva, ražota Vācijā 19.gs. 70-ajos gados.
-
Porcelāna Lieldienu dekors no 19.gs. beigām vai 20.gs. sākuma.
