Sestdien, 22. novembrī, Lielauces pagasta pārvaldes telpās notika kārtējā Iedzīvotāju padomes sēde, uz kuru bija aicināti daudzdzīvokļu māju vecākie un Māmiņu apvienības pārstāves, jo izskatīja jautājumus par apkuri, par klīstošajiem suņiem, par māmiņu organizētajiem pasākumiem, par biedrības “Lielauces attīstībai” nākamā gada projektu.
Nav ne siltāks, ne lētāks
Iedzīvotāju padomes priekšsēdētājas Gvido Dekslings atgādināja, ka Lielaucē ir mainījies siltuma piegādātājs daudzdzīvokļu mājām. “Gribu saprast, vai tas ir devis cerēto labumu. Pavasarī domes sēdē, kur piedalījos, toreizējais Dobeles novada domes priekšsēdētājs Gorskis teica, ka, pārejot uz “Dobeles Enerģiju”, tarifs samazināsies — pretējā gadījumā, paliekot pie “Auces komunālajiem”, tas varētu sasniegt 70–100 €/MWh. Pašlaik redzu citus skaitļus “Dobeles Enerģijas” tarifs – 81,26 €/MWh. “Auces komunālo pakalpojumu” (AKP tarifs Aucē – ap 74,91 €/MWh. Sanāk, ka jaunais variants ir dārgāks, lai gan tika solīts otrādi.
No māju vecākajiem ieradusies un izteicās tikai Ilga Elferte: “Neviens mums nejautāja — vienkārši paziņoja, ka pārejam pie “Dobeles Enerģijas”. Tas netika izlemts dzīvokļu māju sapulcēs. “Dobeles Enerģija” ieguldīja naudu un uzstādīja katlus, un mēs tikām nostādīti faktu priekšā.”
“Jā, sākumā tika teikts, ka būs lētāk un labāk. Šobrīd tarifs ir augstāks, bet jāatzīst, ka “Dobeles Enerģija” komunicē — zvana, atbild, skaidro problēmas,” atzīst iedzīvotāji. Neskaidrības dzīvokļu īpašniekiem esot, kam tad īsti viņi maksājot – Aucei vai Dobelei un vai AKP nepaņem daļu naudas. Iedzīvotājiem tika izskaidrots, ka “Dobeles Enerģija” piegādā siltumu līdz mājai, bet AKP nodrošina siltuma sadali mājas iekšienē. Skaitītāju dati tiek nodoti tālāk, tāpēc dubultā uzcenojuma nav.
Vienubrīd iedzīvotāji gribēja rosināt pārskatīt izcenojumus Lielaucei, bet Ivars Bušmanis atgādināja, ka tarifu nosaka regulators (SPRK), un tas ir vienots Dobeles novada daļai, kuru apkalpo “Dobeles Enerģija”. Tāpēc Lielaucei nevar noteikt atsevišķu zemāku tarifu. Turklāt ar esošo tarifu siltumapgādes uzņēmums plāno pakāpeniski atpelnīt 160 000 € ieguldījumus.
Kopumā dažās mājās esot silti un nav pretenziju. Tomēr vairākos dzīvokļos esot pavēsi, cilvēki papildus ar malku kurina krāsniņas. Ja siltums līdz mājai pienāk, bet dzīvokļos ir auksts, tas (siltummaiņu stāvoklis, sistēmas regulēšana, siltā ūdens cirkulācija) jārisina apsaimniekotājam – “Auces komunālajiem pakalpojumiem”.
Iedzīvotāju padome nolēma sagaidīt pirmā pilnā apkures mēneša rēķinus (par novembri), salīdzināt ar iepriekšējiem gadiem un tad gatavot jautājumus pašvaldībai. Māju vecākie aicināti apjautāt iedzīvotājus par kvalitāti un temperatūru. Ja būs pamats prasībām par tarifa atšķirībām un sniegto pakalpojumu kvalitāti, tiks nosūtīta vēstule Dobeles novada pašvaldībai.
Fiksēti septiņi atgadījumi ar suņiem
Gvido Dekslings, turpinot vadīt sēdi, pieteicās kā Auces dzīvnieku aizsardzības biedrības pārstāvis Lielaucē: “Mēs atbildam par klaiņojošu dzīvnieku fiksēšanu, ķeršanu, sterilizāciju un citiem ar dzīvniekiem saistītiem jautājumiem. Šogad Lielaucē vien jau ir bijuši septiņi gadījumi saistībā ar suņiem. Pēdējo gadījumu es vairs nespēju “turēt pie sevis” un ieliku “Facebook” grupā: suns, kuram acīmredzami bija veselības problēmas, bija norāvies no ķēdes un klīda pa ciemu.”
Kad iedzīvotājs zvana un ziņo par klaiņojošu suni, Gvido izbraucot pārliecināties, vai suns tiešām klīst, un vai viņam ir redzamas veselības problēmas. Ja tā ir, tiek informēta pašvaldības policiju, lai atbrauc ar mikročipu skeneri, ja vajag – organizē dzīvnieka transportēšanu uz izolatoru jeb pagaidu novietni “Auces komunālajos pakalpojumos”.
Gvido Dekslings konstatējis, ka Dobeles novada pašvaldībā šī joma nav sakārtota. Pašvaldības policija atbraukusi bez skenera – lai gan pa telefonu jau iepriekš pateikts. APK ievieto suni izolatorā, bet neveic pilnu normatīvos prasīto procedūru – nav veterinārās apskates, nav sistemātiskas īpašnieka meklēšanas, nav korektas dokumentēšanas. Tas nozīmē, ka sistēma nefunkcionē kā paredzēts – viss “paliek karājamies gaisā”.
Viņš pārbaudījis, ka Dobeles komunālajiem pakalpojumiem ir beztermiņa līgums ar Jelgavas dzīvnieku patversmi, turpretim Aucē šāda līguma nav vispār. Tas nozīmē, ka Auces komunālie nevar pēc 14 dienām nogādāt suni patversmē, kā to paredz noteikumi (gadījumos, kad īpašnieks nav noskaidrots). Ja suns nav čipots, īpašnieku noskaidrot nav iespējams, šādā gadījumā dzīvnieks nav atdodams atpakaļ – viņu jāved uz patversmi, kur tālāk tiek pieņemts lēmums par ārstēšanu, jaunu saimnieku vai citiem risinājumiem.
“Konkrētajā gadījumā suns divas reizes tika atgriezts tajā pašā adresē, un šobrīd, pēc man pieejamās informācijas, saimnieki domā par suņa iemidzināšanu. Patversme bija gatava suni pieņemt, ārstēt un nodrošināt viņam citu dzīvi – bet līdz tam nenonāca, jo sistēma nestrādā,” stāstīja Gvido. Budžetā APK ir paredzēti līdzekļi klaiņojošo dzīvnieku uzturēšanai un izolatoram, pārliecinājies Gvido. Turklāt publiskajā informācijā redzams, ka Aucē ir viens sertificēts suņu ķērājs, taču praksē dzīvniekus ķer citi darbinieki.
Sintija Želve-Bergmane saistībā ar suņu turēšanu aizrādīja, ka ir “Niedru” mājas iedzīvotāja, kas suni nokārtoties laiž tieši mājas priekšā koplietošanas laukumā, kur sakopta teritorija un bērni spēlējas. “Uz vairākiem maniem aizrādījumiem viņa nereaģē. Mani neapmierina arī tas, ka suņus ved bērnu rotaļu laukumā, lai gan tur ir zīme, ka tas ir aizliegts.”
Gvido Dekslings un Māris Siliņš norādīja, ka likumos un pašvaldības saistošajos noteikumos ir ļoti skaidri pateikts, ka sabiedriskās vietās suņa saimniekam ir jāsavāc dzīvnieka izkārnījumi, ka bērnu rotaļu laukumos suņus nedrīkst vest un ka šādu pārkāpumu var piemērot administratīvo sodu.
“Pat pirms soda jautājuma – šis ir stāsts par cieņu pret citiem. Suņa kakas pie bērnu laukuma vai uz ietves nav “normāla parādība”, bet elementāra necieņa pret citiem,” uzskata Sintija.
Ivars Bušmanis vērsa uzmanību uz kaimiņattiecībām: “Mēs daudz runājam par skeneriem, protokoliem un līgumiem, bet ne par mūsu pašu rīcību. Mēs ļoti bieži tā vietā, lai aizietu pie kaimiņa, normāli parunātu, pateiktu: “Tev suns klīst, traucē garāmgājējiem, varbūt vajag palīdzību”, izvēlamies uzreiz sūdzēties – pašvaldībai, policijai, “augstākām instancēm”. No vienas puses, gribam mazāku birokrātiju, bet vienlaikus prasām, lai birokrātija tiek paplašināta, lai pašvaldība savāc mūsu suņus un izrunājas mūsu vietā ar kaimiņu. Kamēr mēs paši nerunāsim un neuzņemsimies līdzatbildību par vidi, kurā dzīvojam, sistēma vienmēr būs “par maz cilvēciska” un “par daudz birokrātiska”.”
Gvido Dekslings piekrita, ka ideālajā variantā jāsāk ar cilvēcīgu sarunu. “Taču ir situācijas, kad kaimiņš ignorē visus aizrādījumus, kad suns gadiem klīst, gaudo, dzīvo sliktos apstākļos, cilvēks ir acīmredzami nolaidis gan suni, gan pats sevi. Mēs bieži par šādiem gadījumiem uzzinām tikai tad, kad kāds beidzot saņemas un piezvana,” viņš teica. Arī Māris Siliņš atklāja, ka runājis ar suņu saimniekiem, kad viņi ķērušies klāt viņa velosipēdam, bet saņēmis atbildi: nebrauc, ja suņu traucē!
Sintija Želve-Bergmane norādīja uz vietējā sabiedrībā valdošo priekšstatu, ka “Dzīvnieku aizsardzības biedrība atbrauks, suņus savāks, iemidzinās, sodīs saimnieku. Cilvēki drīzāk baidās, nevis redz jūs kā palīgu.” Viņa ierosināja Auces Dzīvnieku aizsardzības biedrību vairāk skaidrot savus mērķus, uzdevumus un rīcību. Gvido Dekslings piekrita, ka vajadzētu labāk informēt iedzīvotājus, ka “mēs neesam “baisais sodītājs”, bet partneris, kas palīdz ar sterilizāciju, palīdz rast risinājumu, ja kāds vairs netiek galā ar suni, un organizē dzīvnieku pārvietošanu uz patversmi, ja saimnieks nav spējīgs nodrošināt labturību”.
Gvido Dekslings apņēmās sagatavot priekšlikumus Dobeles novada pašvaldībai, lai sakārtotu saistošos noteikumus un praktisko kārtību dzīvnieku ķeršanā un transportēšanā; līgumus slēgšanā ar patversmēm, par sertificētu suņu ķērāju iesaisti un suņu atdošanas īpašniekam nosacījumiem. Pārējie Iedzīvotāju padomes locekļi piekrita.
Kas ir Māmiņu apvienība?
Lielaucē ir arī parādījusies jauna iedzīvotāju grupa, kas sevi nosaukusi par Māmiņu apvienību, un tieši tas radījis neizpratni Iedzīvotāju padomes priekšsēdētājam. “Kas jūs esat? ”
Uz jautājumiem bija ieradušās atbildēt sešas Māmiņu apvienības dalībnieces (no 14): Sintija Želve-Bergmane, Baiba Volgaste, Renāte Kalniņa, Marisa Mersedesa-Verne, Evija Želve-Šlaudere, Ilga Elferte. “Mēs sevi saucam par Lielauces Māmiņu apvienību. Tā ir mammu grupa, kas pati saviem spēkiem organizē pasākumus bērniem. Mēs jau vairākus gadus darbojamies, organizējot Halovīna gājienus bērniem, Ziemassvētku pasākumus,” skaidroja Ilga.
Vai Halovīna ballīte bija privāts vai publisks pasākums, jautāja Gvido.
“Tas bija Lielauces bērnu pasākums. Telpas mēs palūdzām Tautas namam, sakārtojām, sarunājām visu pašu spēkiem,” atbildēja Sintija Želve-Bergmane. “Jā, gājiens pa ielu bija atvērts – to nevar nosaukt par privātu. Mēs neesam “privāts klubiņš”, kas slēpj pasākumus.”
Priekšsēdētājs: “Kā jūs informējāt par pasākumu? Tas bija pieejams visiem lielaucniekiem vai tikai “savējiem”?”
Sintija: “Informējām tos bērnus un vecākus, kas regulāri nāk uz tautas namu, vecākus mūsu WhatsApp grupā, sazvanījām un personīgi uzaicinājām vairākas ģimenes. Jā, šis bija mūsu pirmais lielākais pasākums, iespējams, kādu palaidām garām – un par to mēs gribam zināt, lai nākamreiz var labāk.”
Kāpēc nebija afišas “Facebook” grupā “Labi dzīvot Lielaucē” vai plašāks paziņojums?
Ilga: “Tāpēc, ka tas bija pasākums ar konkursiem, balviņām un pateicībām – mēs finansējām visu pašas, un baidījāmies, ka, ja atnāks pārāk daudz bērnu, vienkārši nespēsim visiem nodrošināt, ko solām.” Citas mammas piebilda, ka visi nav šajā “Facebook” grupā, turklāt nav nozīmes afišām, ja visas mammas, kurām ir bērni, tiek apziņotas pa tiešo. Ivars Bušmanis piezīmēja, ka ne visi ir “Facebook” lietotāji, turklāt minētajā grupā Gvido kā administrators dažus lielaucniekus pats izslēdzis. “Ja pasākumu adresāts ir bērni, un viņu vecāki ir apziņoti, tad afišas ir liekas.”
Priekšsēdētājs: “Es gribu saprast vienu – vai pasākums bija domāts visiem Lielauces bērniem vai tikai daļai?”
Sintija: “Mūsu nodoms bija – visiem Lielauces bērniem, ne tikai “četrām mammām un viņu bērniem”. Varbūt kādu neaizsniedzām. Ja kāda mamma ir sūdzējusies, lūdzu, nododiet viņai ziņu, lai atstāj mums savus kontaktus, uz nākamo pasākumu uzaicināsim.” Diskusijas laikā noskaidrojās, ir WhatsApp grupa ir organizatoru, nevis apziņošas grupa. “Grupa ir privāta, jo tajā ir kontakti, bērnu fotogrāfijas, skolas informācija. Mēs nevienu nejaušu “no malas” tur neliksim.” Tā ir arī informācijas un savstarpējā atbalsta kanāls, kurā informē par pasākumiem, dalāmies ar ziņām par skolu, autobusiem, izmaiņām grafikā, palīdzam viena otrai praktiskos jautājumos, mobilizējamies kopīgām aktivitātēm (piemēram, balsojām par basketbola laukumu), papildināja Renāte Kalniņa.
Kāpēc vispār izveidojusies Māmiņu apvienība?
Sintijas atbilde: “Ļoti vienkārši – tāpēc, ka rotaļlaukums ir noplucis, bērniem Lielaucē trūkst saturīgu pasākumu, esošie bērnu pasākumi (bibliotēka, kultūras nams) bieži vien ir “ķeksīša pēc” – bez dziļāka satura un kvalitātes. Mēs gribam saviem bērniem parādīt, ka varam draudzēties, būt kopā, veidot kopienu, ka pasākumi var būt jēgpilni, ar stāstu, ka nav jādzīvo padomju “ķeksīšu loģikā” – galvenais, lai lapā ir cipariņš. Tāpēc mēs paņēmām iniciatīvu savās rokās.”
Sintija informēja, ka 7. decembrī paredzēta egles iedegšana mežā, 21. decembrī – ziemas saulgriežu svinēšana jeb budēļos iešana un bluķa vilkšana kopā ar folkloras kopu “Līgotne” un deju kopu “Klabdancis”. Pirms tam Tautas namā plānots bērnu gatavoto lietu Ziemassvētku tirdziņš. Ivars informēja, ka biedrība ikgadējā labdarības akcijā bērnus 22. decembrī vedīs uz Rīgu uz kino.
Biedrība bruģē ceļu uz viedciemu
Biedrības “Lielauces attīstībai” valdes priekšsēdētājs Ivars Bušmanis informēja par sagatavoto un Sabiedrības integrācijas fondam iesniegto mikroprojektu NVO atbalstam “Lielauce ceļā uz viedciemu”.
Biedrība pirms pusotra gada kā savu stratēģisko mērķi izvirzīja viedciemu, šī gada sapulcē vērtēja padarīto un konstatēja, ka vēl neesam tam gatavi. Arī Iedzīvotāju padomes sēdē pavasarī uz Gvido jautājumu, kas ir viedciems, atnākušie nespēja atbildēt. Tāpēc biedrība septembrī iesniegusi projektu “Lielauce ceļā uz viedciemu”. Projekts neparedz obligātu viedciema statusa iegūšanu tā īstenošanas laikā, bet sabiedrības informēšanu un iedzīvotāju iesaistīšanu pagasta dzīvē, lai sasniegtu kritērijus šī statusa iegūšanai. To 2026. gadā paredzēts trijos veidos: pirmkārt, organizējot semināru un praktiskas politikas veidošanas darba grupas, otrkārt, izveidojot balsošanas platformu kopienas mājaslapā, treškārt, nodrošinot biedrību ar minimālu skaņu tehniku un projektoru prezentāciju un video demonstrācijai ārpustelpu pasākumiem. Aptuvenās projekta izmaksas plānots 10 tūkstošu eiro apmērā. Vēl Ivars informēja par citām gaidāmajām biedrības aktivitātēm.
Par futbola laukumu un Tautas nama kāpnēm
Sintija Želve-Bergmane Māmiņu apvienības vārdā ierosināja aiz bērnu rotaļu laukuma izbūvēt vārtus futbolam un uzstādīt volejbola tīklu. Tā kā nākamā gada līdzdalības budžetā jau startējis Gvido Dekslinga ierosinātais Basketbola groza projekts, atklāts jautājums par jaunās ieceres finansēšanu. Ivars apņēmās biedrības valdē izskatīt iespējas to atbalstīt no gaidāmajiem pašvaldības projektu konkursiem.
Raimonds Vernis novērojis, ka pēc Valsts svētku koncerta iedzīvotājiem bija grūtības tumšajā vakarā noiet pa kāpnēm: no divām lampiņām pie Tautas nama dega tikai viena, gājēja ēna traucē saskatīt kāpnes, pie izremontētajiem kāpņu sānsienām nav margu, kur pieķerties, neērti arī atbalstīties. Tas ir par grūtu veciem cilvēkiem. Sintija piebilda, ka augšējā kāpņu platforma mitrā un sala laikā ir ļoti slidena.
Atreferējums sagatavots ar mākslīgā intelekta rīku palīdzību
-
Trīs no Māmiņu apvienības Iedzīvotāju padomes sēdē: Sintija Želve-Bergmane (no labās), Evija Želve-Šlaudere, Baiba Volgaste.
