Kopš 26. marta Lielauces deju kopas “Klabdancis” vadību pārņēmusi Kristīne Barvida. Ar to brīdi jaušams uzrāviens deju kolektīvā – iesaistīti jauni dejotāji, pusotra mēneša laikā tika sagatavotas divas dejas Vasarsvētku koncertam Vecaucē, ar tautas nama atbalstu tiek šūdināts “Klabdanča” karogs gājienam Dobeles pilsētas svētkos. “Klabdancis” ir vienīgais Lielauces tautas nama amatiermākslas kolektīvs un pastāv kopš 2011. gada un vienmēr sešu pāru sastāvā.
Kāda kā deju kolektīva vadītāja ir un solās būt Kristīne Barvida? Dāmas viņu pazīst kā nagu kopšanas speciālisti Aucē. Tie, kuri seko tautas dejām, redzējuši viņu Krimūnu tautas nama VPDK “Dieveris” dejotāju pulkā. Bērnu vecāki viņu iepazinuši kā Vītiņu Tautas nama bērnu deju kolektīva vadītāju. Kādi viņas nodomi Lielaucē – par to šajā intervijā ar Kristīni.
– Kā pati iepazini deju? Vecāki aizveda uz pulciņu?
– Nē, citus uz dejošanu aizved mamma, tētis vai omīte. Manā gadījumā bija savādāk. Man pašai kādā, šķiet, ceturtā klasē, acīs “iekrita” tautas deja un aizgāju uz deju kolektīvu skolā. Mammai mājās tikai paziņoju, ka esmu nolēmusi iet uz deju kolektīvu. Tā arī sāku Dobeles vidusskolā dejot pie Maijas Lucaus, kura manī ielika tos dejošanas pamatus, kas man seko līdzi visu dzīvi. Paldies viņai par šo vērtību!
– Kāpēc tieši tautas dejas, nevis modernās?
– Grūti izskaidrot. Es sapratu, ka tautas dejas man patīk un es to vēlos. Izvēlējos vaļasprieku, kas man bija sirdij tuvs.
– Cik kolektīvos esi dejojusi kā dejotāja?
– Esmu dejojusi gan Dobeles, gan Saldus, gan Rīgas pusē, pavisam septiņos kolektīvos. Esmu piedzīvojusi kopā sešus deju svētkus, vienu no tiem kā vadītāja Vītiņu jauniešiem.
– Un kurā brīdī saki vadīt deju kolektīvus?
– Kolektīva vadīšana nebija mans mērķis. Es tiku uzaicināta. Visos gadījumos, arī uz “Klabdanci”, tiku uzrunāta. Pirmie mani uzrunāja Rubas tautas nams, kad viņiem vajadzēja deju kolektīva vadītāju. Tur mācīju dejot bērniem. Man no sākuma bija bail strādāt ar pirmsskolas vecuma grupu, jo man nav pedagoģiskās izglītības. Bet beigās izrādījās, ka man padevās ar bērniem strādāt – viņu mazās, mīļās, dažreiz arī nerātnās actiņas ņēma pretim visu, ko viņiem dod. Jutu, ka viņiem patiku, vēl tagad ir bērni, kuri mani atceras, pieskrien klāt, samīļo un jautā, kā man iet.. Tad sekoja Kursīši, Vītiņi un tagad – Lielauce.
– Dejojot tevis vadītajā kolektīvā, rodas sajūta, ka vai nu esi skolots pedagogs vai arī tev ir iedzimts pedagoga talants.
– Kad Saldus novadā strādāju ar dejotājiem, deju virsvadītāja teica tieši tāpat, ka man esot dabas dots talants.
– Ar mums, ar vīriem gados, tu bieži apejies kā ar bērnudārzniekiem – tik saudzīgi, uzslavējot, kad izdodas, publiski bargi mēģinājumos nekritizējot, bet pienākot un klusi piesakot, kas jāuzlabo, vai ar plaukstu liekot iztaisnoties. Vai tas nāk līdz no bērnu kolektīvu vadīšanas?
– Visur – gan darbos, gan dzīvē – saku: “Ja tu kaut ko dari no sirds, tas nevar nesanākt.” Dejošana man ir sirdslieta. Un es nepiedomāju, vai to veicu tā vai šā, bet visu daru no sirds. Tā nu sanāk. Reizēm liekas, ka nesanāk, kā biju iedomājusies. Reizēm priecājos, cik labi izdevies.
– “Klabdancis” taču nav tavs pirmais vidējās paaudzes deju kolektīvs?
– Kursīšos vadīju vidējās paaudzes deju kolektīvu, kurā pulciņu izveidoja tādi cilvēki, kuri gribēja piepildīt savu vēlmi dejot, ko līdz tam nebija darījuši nekad. Tur bija tā, ka bija jāsāk strādāt kā ar bērniem, jo mācījāmies pamatsoļus. Man patika strādāt šai kolektīvā, jo redzēju sava darba rezultātu – ko es pati nodarbībās biju iemācījusi, to es koncertos redzēju. Diemžēl mana dzīve sagriezās tā, ka pieņēmu lēmumu aiziet no visiem deju kolektīviem, tajā skaitā arī no Kursīšu dejotājiem, bet man palika gandarījums par paveikto un cerība, ka kāds no viņiem turpina dejot kādā deju kolektīvā.
– Vai ar “Klabdanci” ir līdzīgi, kad dejotājiem daudz kas jāiemāca vai kura dejotāji jāvilina dejotpriekā?
– Nē, “Klabdancī” ir ļoti dažādi dejotāji – gan vecuma ziņā, gan dejotprasmes ziņā. Izaicinājums strādāt ar “Klabdanci” tāds: būt saudzīgākai pret tiem, kuriem grūtāk iesākt vai kuri gados vecāki, un tai pašā laikā gādāt, lai nebūtu garlaicīgi tiem, kuri grib lekt un tikt tālāk. Lai kādam nav par grūtu un citam neliekas, ka nav ko darīt.
– “Klabdancis” esam tikai deju kopa. Es saīsinājumu VPDK šifrēju tā: visu paaudžu deju kolektīvs. Kas mēs, tavuprāt, esam?
– Šis ir pats pats sākums, un es kolektīvu vēl iepazīstu. Kaut arī pirmais koncerts ir noticis, vēl ir pāragri mēģināt pievilkt apzīmējumus. Man patīk strādāt ar “Klabdanci”, jo jūtu to enerģiju, to gribasspēku, to apzinīgumu, kas nāk no kolektīva.
– Mēs Lielaucē esam ieguvēji, ka tu neatnāci viena, bet ar divām meitenēm. Mēģinājumos meita Evelīna pilda repetitores lomu, bet Nellija uz klavierēm uzkrāj koncertmeistares pieredzi. Tā kā mūsu nepilnajam deju kolektīvam pēc štata nepienākas ne viena, ne otra, faktiski jūsu “ģimenes uzņēmums” strādā sabiedriskā kārtā.
– Tas ir mūsu vaļasprieks, jo tā mazā aldziņa, ko saņemu, mums iznāk vien vakariņām. Tas ir mūsu kopā pavadītais laiks, kas nav mazsvarīgi. Man ir lieli palīgi. Meitenēm tā ir pieredzes gūšana, turklāt arī viņām patīk tas, ko viņas dara. Ir jauki, ka jaunā paaudze krāj pieredzi. Jācer, ka nākotnē šādi izskolosies jauni speciālisti deju jomā. Evelīnu es kā palīgu ievilku jau tad, kad strādāju ar Vītiņu bērniem, jo vienam grūti savākt bērnus. “Klabdancī”, kamēr Evelīna rāda deju soļus, es redzu, kā dejotāji tos izpilda. Ja man pašai jārāda, es mazāk pamanu, ko dara dejotāji. Arī par Nelliju esmu patīkami pārsteigta, ka viņa mūzikā orientējas tik daudz, lai varētu piespēlēt dejā no jebkuras vietas.
– Kā pirms 12 gadiem bija seši pāri, tā arī tagad esam seši pāri. Kādus mērķus izvirzi “Klabdancim”?
– Viss ir atkarīgs no visu mūsu kopīgā darba, gan no dejotajiem, gan manis. Ja ir kas nāk un strādā, tad mūsu iespējas un mērķi var būt lielāki. Mazā sastāvā mūsu iespējas ierobežotas – netiekam pat uz skatēm. Ja rudenī būs astoņi pāri, tad noteikti piedalīsimies novada deju skatē.
– Vai uz nākamajiem – XXVIII Vispārējiem latviešu dziesmu un XVIII deju svētkiem, kas notiks 2028. gadā, “Klabdanci” aizvedīsi?
– Atkarīgs no sastāva, kopīga darba un veiksmes. Uz svētkiem varam iet tikai ar astoņiem pāriem, turklāt tādiem, kas nedejo citos deju kolektīvos. Tiem “Klabdanča” dejotājiem, kuri dejo arī citā deju kolektīvā, būs jāizdara izvēle, no kura kolektīva piedalīsies Deju svētkos. Negribu mētāties ar solījumiem, bet jādomā, ja izdevās jauniešu dejotājus aizvest uz svētkiem, es ticu, ka varēšu arī “Klabdanci”.
– Kad mums pārmet, ka esam tikai seši pāri, es atbildu, ka Lielauce ir dejojošākais pagasts visā Dobeles novadā, pat vairāk nekā Dobeles pilsētā… ja rēķina dejotāju skaitu pret iedzīvotāju skaitu. Turklāt mums divi mūsu pagasta dejotāji dejo citu pagastu kolektīvos, bet ne šeit.
– Dejotāji vienmēr meklē kolektīvu, kur nav garlaicīgi un kur var pilnveidoties. Tas ir visu kopīgs darbs.
– Kādas dejas “Klabdancim” būtu visatbilstošākās?
– Gadās tā, ka, šķirstot deju grāmatas, esmu atradusi piemērotu deju, bet, kad iesākam mēģināt, redzu, ka tomēr nē. Piemēram, iesākām dejot “Ģērbies, saule, sudrabota” un sapratu, ka tā nav “Klabdancim”. Vismaz šajā brīdī nē, varbūt vēlāk. Esmu priecīga, ka mūsu kolektīva nosaukuma tituldeja “Klabdancis” jums ir tieši laikā, jums patīk un labi sanāk.
– Līdz šim “Klabdancim” vislabāk padevās tā sauktās vecās dejas – tās, kas pierakstītas pirmās brīvvalsts laikā un ir Zelta fondā – un arī komiskās dejas.
– Kolektīva vadītājam jāiemāca ne tikai soļi, bet jāpievieno dejai raksturs. Ar kādu enerģiju es pie kolektīva eju un pasniedzu, ar tādu enerģiju jūs viņu pieņemsiet un dejosiet. Atkārtojot deju no iepriekšēja repertuāra, sajutu cita vadītāja rokrakstu. Agrāk iemācītās dejas, piemēram, “Dzirnavniece Zemgalē” redzu savādāk. Cenšos tai iedot lielāku spraigumu, bet vēl nav tas raksturs, kādu gribētu tai iedvest. Deja ir forša, un redzu, ka dejotājiem patīk.
– Jāsecina, ka kolektīvs mums ir atjauninājies. Esam taču spraunāki?
– Ko es esmu secinājusi pēc kolektīva dalībnieku izteikumiem, ka kolektīvam ir iedota jauna enerģiju. Un arī dejotāji darbojas ar lielāku sparu un enerģiju. Šobrīd vēl dejojam savam priekam, lai katrs strādā un mācās, un var izaugt, cik katrs spēj. Tiklīdz mērķis būs skates un dziesmu svētki, būs jāstrādā citādi un vairāk, lai “Klabdancis” būtu konkurētspējīgs ar citiem kolektīviem.
Priecājos par katru, kurš nāk un atrod laiku šim vaļaspriekam. Galvenais, lai visiem ir šis kopādarbošanās prieks, dejošana, satikšanās un kopā pavadīts laiks. “Klabdancim” novēlu būt vienotiem “Viens par visiem un visi par vienu”! Ļoti ceru mūsu pulciņā ienest pozitīvu un draudzīgu auru un lai katram izdodas šeit nākt ar mīlestību pret deju un vienam pret otru, atstājot aiz durvīm problēmas un negācijas.
– Kad būs nākamais “Klabdanča” koncerts?
– Uzstāsimies 16.jūnijā ielīgošanas koncertā Lielaucē.
Ivars Bušmanis,
viens no “Klabdanča” dejotājiem
-
DK "Klabdancis" pirms pirmā koncerta Kristīnes Barvidas vadībā
-
Kristīne ar meitu Evelīnu Dziesmu deju svētku mēģinājumā 2023.gada jūliljā
