Biedrība 2021.gadā veica pētījumu par tautastērpu Zemgales kā kultūrvērsturiskās zemes pierobežā ar Kurzemi – secinājām, kā robežpagastos Zemgales brunču “rozītes” pāriet Kurzemes brunču svītrās pakāpeniski – ar dzīpariem, pīnītēm un ķēžu rakstiem starp svītrām. Pētījuma rezultātā tapušais Lielauces tautastērps VPDK “Klabdancim” pirmoreiz tiks prezentēts šai pasākumā.

2019.gadā Lielauces vidējās paaudzes deju kolektīvs “Klabdancis” viesojās koncertā Jaunaucē. Turienes vidējās paaudzes deju kolektīvs pārsteidza gan ar deju, gan arī līdz tam neredzētiem tautastērpiem, jo dejoja, kā vēstīja vadītāja Inguna Balcere, Lielauces tautas tērpos.

Jaunauces kolektīva vadītāja Inguna Balcere Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļā kādā skapī citam tērpam kā volānu atradusi piešūtu brunču auduma gabalu ar pīnīti gar apakšmalu, kas izrādījās Vecaucei piederīgs

Bet… kur meklēt savu – Lielauces tautastērpu? Kur atrast 150 gadus vecus apģērbus?

Mūsu pusei palaimējās, jo 1937.gada Pieminekļu valdes ekspedīcijā atrasti vērtīgi priekšmeti. Šī ekspedīcija skāra Zemgales pierobežu ar Kurzemi, bet diemžēl neskāra Bēni, Penkuli, Īli – tāpēc no šiem pagastiem krājumā nekā nav. Tomēr Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) krājumā pilna Zemgales tautastērpa komplekta nav – saglabātas vien atsevišķas apģērba daļas.

Ar šīm detaļām biedrība “Lielauces attīstībai” decembrī aizsāka plašāku izpēti, ko finansiāli atbalstīja Auces novada pašvaldība. Izveidojām darba grupu: “Klabdanča” vadītāja Alda Balode, Tautas nama vadītāja Dace Čunka, šūšanas tehnoloģe un “Klabdanča” dejotāja Neringa Bērziņa, bijusī mākslas skolotāja Tija Bušmane un biedrības vadītājs, arī “Klabdanča” dejotājs Ivars Bušmanis.

LNVM krājumā no Lielauces ir 16. gadsimta bronzas vainaga fragments, bet no 19. gadsimta beigām – meitas darba brunči, lakats un zeķes. Ar to nepietiek, lai apģērbtu tautumeitu. Ko darīt?

Noskaidrojās arī tas, ka Vecauce un Auce tolaik ietilpa Lielauces baznīcas draudzē. Turpat vien. Kas muzejos atrodams no apkārtējiem pagastiem? Izrādās, brunču vai to fragmenti no šī laika posma ir arī no Vadakstes, Rubas, Jaunauces, Zebrenes, Zvārdes, Blīdenes. Ir skaistā Zebrenes vīru zīļu josta un tamborēta tekstila josta – ūzbante no Jaunauces. Ir svētkos nēsāti priekšauti no Jaunauces, Zebrenes un darba priekšauts no Blīdenes. Ir sieviešu jostiņas no Jaunauces, Auces, Zebrenes. Lakati vai villaines ir arī no Vecauces, Zebrenes un Zvārdes. Aptaujājot Etnogrāfisko Brīvdabas muzeju, izrādās, tur ir skaists krekls no Bēnes.

Zemgales tautastērpu brunčus raksturo rozīšu raksts starp vertikālajām svītrām, savukārt Austrumkurzemē – tikai vertikālas svītras. Esam secinājuši, ka  “rozīšu brunči” svītrās pāriet pamazām. Robeža starp Kurzemi un Zemgali tērpos nav tik izteikta kā dabā, bet arī politiskā robeža ir “staigājusi”. Kuri kaimiņpagasti Lielauces tautastērpa komplektācijā ir būtiski?

Kā norāda izpētes projekta zinātniskā konsultante Dr.art. Ieva Pīgozne, ja tautastērpa detaļas jāizvēlas starp dažādiem kaimiņiem, tad vispirms jālūkojas uz tiem, kas 19. gadsimta otrā pusē bija varas centri. Vēl 19.gadsimta vidū Vecauce, Jaunauce un Lielauce piederēja grāfam Karlam fon Mēdemam, kamdēļ var pieļaut arī muižas ļaužu kustību. Otrkārt, Lielauce tad ietilpa Kurzemes guberņas Tukuma apriņķī, kas mūsu skatu vērš ziemeļu virzienā gar Zemgales un Kurzemes kultūrvēsturisko zemju robežu. Būtisks Ievas Pīgoznes piekodinājums: pareizāk būtu komplektēt no viena laika, kaut no kaimiņiem, nekā no viena pagasta salikt visu tajā atrastos apģērbu fragmentus tādā salikumā, kādā tie nekad nav nēsāti.

Ne tikai taustāmie pierādījumi un novērotās tendences šai apvidū ir liekami lietā, bet arī dažādi apraksti. Piemēram, Valsts arhīvā atrodams šāds ieraksts Kalnamuižas (tagadējās Tērvetes) draudzes hronikā: “Uzmanīgs vērotājs nebūs palaidis nepamanītu to spilgto pārmaiņu latviešu apģērbā, kas šeit [t. i. Kalnamuižas un Penkules draudzēs] notikusi pēdējo 3—4 gadu laikā. Jauni vīrieši, ja tie bija Kalnamuižas ļaudis, saviem svētdienas apģērbiem neizvēlējās nevienu citu kā tumšzilu, ja Auces, tad, turpretim, gaišzilu krāsu.” Vēlāk atzīts, ka uz gadsimta beigām visas krāsas bijušas tumšākas. Un tas norāda uz Lielauces draudzes vīriešu zilgano, visticamāk, pelēkzilu toni svārkiem.

Esam uzgājuši faktu, ka pirms vairāk nekā simts gadiem Dobeles mācītājs Augusts Bīlenšteins (1826-1907) A.B. Leipcigas jaundibinātajam Tautu muzejam nosūtījis vairākus, skaistus latviešu tautastērpus. Biedrība nosūtījusi pieprasījumu muzejam, kas tagad ir Grassi muzejs – esam saņēmuši apliecinājumu, ka arhivāri pārbauda šo faktu. Apstiprinājuma gadījumā tas dod cerības uz šīs puses tautastērpa eksemplāru, jo Augusts Bīlenšteins 15 gadus (1852. – 1867.) bija mācītājs Jaunaucē, bet izpētes ekspedīcijās devās ar savu draugu Lielauces prāvestu Augustu fon Raizonu (mācītājs šeit 1837. – 1878.)

Vizuāli restaurēto tautastērpu ņemot par pamatu, Lielauces Tautas nams pasūtīja tērpus deju kolektīvam “Klabdancis”., kam Auces novada dome šī gada budžetā iedalīja 7000 eiro. Biedrības vadītājs Ivars Bušmanis, balstoties uz izpētes materiāliem sagatavoja tehnisko specifikāciju, bet tās izpilde bija Tautas nama vadītājas Daces Čunkas kompetencē. Tautastērpus izgatavoja SIA “Anvi AM” un tos nodeva 2021.gada novembra beigās.