Biedrība “Lielauces attīstības” organizētajā velobraucienā apkārt Lielauces ezeram 5. maijā piedalījās 25 riteņbraucēji. Vistālākie bija atbraukuši no Ozolniekiem, Jelgavas, Dobeles, arī no Auces. Aicinājumam atsaucās arī deviņi lielaucnieki. Pasākums bija plānots Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienā 4. maijā, bet lietus dēļ tika pārcelts dienu vēlāk, kas nedaudz samazināja dalībnieku skaitu.
“Brauciens no Dzērves skulptūras sākas tāpēc, ka tieši tā apliecina Lielauces kopienas ideju spēku un spēju veikt kopīgus darbus,” ievadā sacīja Ivars Bušmanis, biedrības vadītājs. “Par 77 lielaucnieku saziedotajiem līdzekļiem tapa skulptūra, no šejienes aizsākās un vēl turpinās akcija “Dzērvi katrā pagalmā”. Tagad 11 lielaucnieku sētās ir katram citādāka dzērve. Šī skulptūra iedvesmoja Intu Reisu dzejolim, kuram sekoja dziesma. Pērn dziesmu ierakstījām profesionālā studijā un radījām tai videoklipu.”
Inta Reisa, piepalīdzot Astrīdai Melbārdei un citiem lielaucniekiem, brauciena dalībniekus pavadīja ar savu “Dziesmu Dzērvei” un laba ceļavēja vēlējumiem. Ivars vēl tikai atklāja biedrības nodomu dzērvei iedot balsi un pie kājām tai nolikt dzērveni. Velobrauciena dalībnieki jau varēja pārliecināties, kā skan dzērves sauciens, kad tai pietuvojas.
Kolonas priekšā bija Sanitas Fišeres automašīna ar valsts karodziņu. Tā brīdināja pretimbraucošos, savukārt pieturvietās Sanita velobraucējus cienāja ar ūdeni, spēka maizi, un… nepieciešamības gadījumā sniedza medicīnisko palīdzību. Kolonu noslēdza Raimonda Verņa tehniskā mašīna, kas paņēma braucējus, kuriem velosipēda tehniskais stāvoklis vai paša spēki neļāva turpināt braucienu, un šāda palīdzība bija jāsniedz trīsreiz.
Pirmā pieturvieta bija pie Lielauces pils. Netipiski Ivars aicināja ekskursantus skatīties nevis uz pili, bet no pils uz ezeru. “Velobrauciena laikā šī ir vienīgā iespēja ieraudzīt pašu ezeru, jo, braucot pa ceļu, tas nav redzams. Lūk, līdz Stirnu muižai ziemā pa ledu ir tikai divi kilometri, bet mēs līdz tai brauksim 10 kilometrus. Mūsu mērķis ir nevis pēc iespējas ātrāk apbraukt ezeram, bet gan pēc iespējas vairāk iepazīt skaistākās un vēsturiskās vietas šai maršrutā.” Sekoja četru kilometru brauciens pa melnalkšņu un tālāk pa ozolu aleju, pa ceļu, kādu grāfs Pālens mēroja droškā uz Elīzenhofas jeb Skares pusmuižu.
Pie Skares brauciena dalībnieku uzzināja par seno, par pirms divtūkstoš gadiem apdzīvoto vietu. Par to liecina Skares kapulauks, kuru 1865. gadā atklāja divi draugi – Jaunauces mācītājs Augusts Bīlenšteins un Lielauces mācītājs Ernsts Augusts fon Rezons. Viņi meklēja leģendāro Sidrabenes pilskalnu un nolēma izpētīt pauguru virkni, ko sauca par Sudrabkalniem, bet atrada senkapus. Tajos atrasti karavīra lepnums – kreisās rokas manšetaproce ar ugunskrusta zīmēm, kuru vīri nēsāja visu mūžu. Vēl te tika ir atrasta viena no visagrākajām stopsaktām, kas tikai pēc tam kļuva populāras visā Latvijas teritorijā. Vēlāk te no viduslaikiem (17.gs) atrasts arī meitas bronzas saktiņa un skārda vainags. Tas ir viens no platākajiem, kas norāda uz to, ka saimniekmeita bijusi bagāta.
Interesanta bija pieturvieta Stirnās, “Fazānos”. Stirnu muižā 19. un 20. gadsimtu mijā saimniekoja prūšu inteliģents, kurš bija arī Latviešu literārās biedrības biedrs – Dr. Arnolds Ucke. Viņa laikā te audzēja fazānus medībām un no tā mājas ieguva nosaukumus. Latvijas brīvvalsts laikā “Fazānu” apgaitas mežsargs bija Kārlis Zeipiņš. Savukārt viņa kundze bija dzirnavniece, kura darbināja Stirnu dzirnavas. Tagad Stirnas ir spoku ciems – visas mājas tukšas un neviens te nedzīvo.
Auces izteka ir viens no pagasta gleznainākajiem un mazatklātākajiem nostūriem. Lielauces ezers ir viens no retajiem, no kura upe iztek, nevis ietek. No ezera līdz jūrai šis ūdens, kurš veļas pāri cilvēku radītajam ūdenskritumam, mēros 100 metrus uz leju un 152 kilometrus tālumā — Auces upe ir 92 km gara, tā ietek Svētē un viens kilometra pa to un tālāk jau Lielupes sastāvā vēl 59 km līdz jūrai.
Teika vēsta, ka Lielauces ezerā dzīvojot kāds dīvains dzīvnieks, kurš izdala dīvainas skaņas. Šo pļukstēšanu, burbuļošanu varot dzirdēt trīs verstu tālumā. Cilvēki ticēja – cik reižu viņš pavasarī klunkšķējis, tik rubļu tajā gadā maksāšot rudzi. Daži viņu tēlo līdzīgu stārķim, citi atkal domā, ka tas ir mazs putnelis ar lielu knābi? Šo ezera dzīvnieku saucot par Klunkšķi. “Vai nu tie ir burbuļi no purva vai varbūt Lielais dumpis,” minēja Ivars un atdarīja putna skaņu, kas skan kā pūšot tukšā pudelē.
Pie Pērkonu kapiem nevarēja neapstāties. Jo tos mums atklāja izsolē izliktais zvans ar uzrakstu “Lielauces Pērkonu kapi 1926”. Ivars izstāstīja zvana atgriešanās stāstu un pavēstīja par biedrības nodomu zvanu nākamgad iekārt zvanu tornī Lielauces kapos. Bez stāsta par Ķiepja zvejošanu ezera grāfa Pālena daļā arī nevarēja iztikt.
Pēc 20 km braucēji nonāca līdz zemnieku saimniecībai “Ezeriņi”, kur pie Baltā galdauta ar dziesmām un pacienāšanos atzīmēja valsts svētkus. Ivars iepazīstināja ar mācītājmuižas vēsturi, un ar “Ezeriņu” saimniekiem Vilni Reisu un Antru Endzeli-Reisu. Ar akordeonu mūsu pašu izvēlētās dziesmas pavadīja lielaucniece, Auces mūzikas un mākslas skolas direktore un pedagoģe Vija Kursiete, ar ģitāru neiztrūkstoši bija klāt Inta Reisa.
Galda klājumu bija sarūpējušas “Ezeriņu” saimes sievas Antra un Ieva, bet palīgos bija nākušas Inese Jakuboviča, Anita Darģe un Tija Bušmane. Ineses gatavotā soļanka jau ir iepriekš biedrības pasākumos pārbaudīta vērtība, kas šoreiz tikai nostiprinājās. Savukārt galdā bija Antras un Anitas gatavoti dažādi groziņi un uzkodiņas. Baltais galdauts piepulcēja vēl desmit lielaucniekus.
Pēc noslēguma atgriešanās velobraucēji Lielauces centrā atgriezās individuāli, tādējādi maršruta kopgarums bija 22 km. “Dodiet ziņu, kad rīkosit atkal,” prombraucot pieteica tālākie dalībnieki no Ozolniekiem.
