Nezināms zvans neapzinātos kapos – īsā laikā ar Lielauces kolektīvās atmiņas palīdzību izdevās noskaidrot gan zvana izcelsmi, gan atrast kapus, kuros tas karājies, un, pats galvenais, ar biedrības “Lielauces attīstībai” biedru entuziasmu – atgriezt to Lielaucē.
Augusta sākumā vīri no kritušo karavīru meklēšanas vienības “Leģenda” pa ķēdīti padeva ziņu, kas nonāca līdz Lielaucei: kādā privātmājā karājas Lielauces baznīcas zvans un tā īpašnieks to grib pārdot! Sazinājos ar mājas īpašnieku, parunājām, pastāstīju par biedrību. Viņš palika domīgs un teica: “Es jums to zvanu atdošu par brīvu, bet tikai tad, kad jums būs kur to pakārt. Negribu, lai tas kādā šķūnī starp krāmiem vaļājas.” Tā arī vienojāmies.
Tagad grasījos jau viņam zvanīt, lai izlūgtos šo zvanu uz demonstrēšanu “Gada Lielaucnieka” ceremonijā, kad piepeši trauksmi cēla Kārļa Ulmaņa muzeja “Pikšas” darbinieki. Viņi uztraukti zvanīja Dobeles muzejam, ka ss.com pārdošanā par 175 eiro izlikts Lielauces baznīcas zvans. Undīne Krūze uzreiz zvanīja man. Protams, mēs abi uzreiz sapratām, ka tas nav Lielauces baznīcas zvans, jo īstais lielais atrodas Vecauces baznīcā, tomēr uzraksts uz zvana “Lielauce” norādīja uz piederību un mani ieinteresēja. Mājai bija mainījies īpašnieks un tagad tas bija izlikts pārdošanā.
Tā kā biedrībai tādas brīvas naudas nebija, vaicāju pēc padoma biedrības telefonsaziņā. Ko darīt? Vai biedrībā izsludināt ziedojumu vākšanu, urnu izvietot “Gada Lielaucnieka” ceremonijā vai laist garām šo iespēju? Aptaujā paspēja atbildēt tikai viens, kad jau pēc divām minūtēm atsaucās Antra Endzele-Reisa: “Mēs esam gatavi ziedot 100 eiro” un vēl pēc minūtes pievienojās Inese Jakuboviča: “Es pārējo summu!” Tas bija vienreizēji — tik ātri vēl nekad nebija izdevies saorganizēties kādai ar finansējumu saistītai darbībai. Uzreiz zvanīju zvana īpašniecei, un lūdzu noņemt no ss.com – braucam pakaļ! Sestdien, 9. novembrī abi ar Tiju devāmies pakaļ zvanam, bet 40 cm augstais čuguna zvans bija tik smags, ka divatā to nevarējām nocelt, turklāt tas bija iemetināts āķos pie mājas stūra. Nākamajā dienā devāmies jau triju vīru sastāvā ar Raimonda Verņa džipu, vēl Zigmārs Staņislavskis. Raimonds ar leņķa slīpmašīnu (fleksi) atzāģēja zvanu un tad ar līdzpaņemto leņķdzelzi trijatā varējām iecelt kravas kastē.
Tā nu šis ložu cauršautais zvans nonāca atpakaļ Lielaucē. Jā, tikai klātienē pamanījām uzrakstu “Lielauces Pērkonu kapi 1926.”, kas skaidri norādīja, kur tas sākotnēji atradies. Bet… pārsteidzošākais, ka nevienā kartē, kurā apzīmēti kapi, nav atrodami tādi. Vienīgo norādi, ka ar tādu nosaukumu kapi ir bijuši, deva Latvijas Universitātes ekspedīcija, kura 1939. gadā publicēja savāktos vietvārdus un īpašvārdus Lielauces pagastā. Jā, starpkaru periodā Lielaucē vēl bez Lielauces un Baznīcas kapiem bija arī Vīkstrautu, Zušu (Vanagu), Sirmeles, Stirnu kapi. Citu kapu, pēc kartēm spriežot, nebija. Vien dažās 19. gadsimta beigu kartēs un 20. gadsimta sākuma vācu un krievu kartēs kapu vieta iezīmēta Lielauces ezera otrā pusē, netālu no Auces iztekas, bet bez nosaukuma.
Vaicāju pēc padoma bijušajiem lielaucniekiem sociālās saziņās vietnē “Facebook”. Un arī šoreiz atbilde atnāca žigli – jau pirmajā pusstundā pēc šī jautājuma publicēšanas piezvanīja auceniece Daina Jēkabsone, kurai vecāki no Lielauces. “Jā, to no bērnības, no mammas, kura nodzīvoja līdz 96 gadiem, zinu, ka tur bija Pērkonu kapi. Vēl tagad mūsu viena radiniece brauc uz turieni kopt savas vecmāmiņas kapu.” Vēl pēc pusstundas piezvanīja Lielauces bijušais pagastvecis Guntis Bergmanis un apstiprināja: “Jā, tie ir Pērkonu kapi.”
Atlika vien aizbraukt un atrast šo vietu, kas gan nenācās viegli. Kaut kapi pašā ceļa malā, ezera pusē, ceļmala krūmiem aizaugusi. Vasarā vispār neiedomātos, ka tur ir kapi. Saskaitīju astoņus kapu futrāļus, vairākas izrakātas, izlaupītas kapu bedres. Kāda plāksne liecina, ka pēdējais apbedījums tur bijis pēc 2. pasaules kara: “Dora Leinerte 1873-1947”. Pārsteidzoši, ka Latvijas brīvvalsts laikā kartēs nebija nekādu atzīmju par šiem kapiem. Arī pēdējos 30 gados nevienā pagasta vai novada dokumentā, kurā apzināti slēgtie kapi, šie nav minēti (Zušu un Stirnu kapi ir). Cita starpā, vēl vienu kapu mīkla (to, kas mežā pie “Klatēm”) ir jāatmin.
Kas ražojis zvanu? 1883. gada pavasarī Liepājā darbību sāka Prūsijas pavalstnieka Ādolfa Bekera viņa un kompanjonu uzņēmums «Bekers un Ko», kurš sākumā ražoja naglas un stieples. 1923.gadā, uzceļot cepli čuguna kausēšanai, paplašināja lietuvi. Laikam tajā 1926. gadā tika izliets Lielauces zvans, uz kura uzraksts apliecina: “Beker un Ko Liepāja.”, kaut gan rūpnīcas pilnais nosaukums tolaik bija “Ziemeļrietumu metalurģiskās, mehāniskās un kuģu būvniecības fabriku akciju sabiedrība “”Beker un Ko””. Kā zināms, tā bija “Liepājas metalurga” priekštece.
Skaidrs ir tas, ka 1926. gadā Pērkonu kapos tika uzstādīts zvans. Nav ziņu, kur un kā tieši tas karājās. Jāpieņem, ka bija vienkāršs no baļķiem uzsliets zvanu tornis, kādi daudzviet Latvijā, jo nekādu mūrējumu pēdas neatrodu.
Tagad, kad zvans atkal ir Lielaucē un biedrības rīcībā ir dažādi vēsturiski priekšmeti, rodas jautājums: kur tos glabāt? Un vai ir nozīme glabāt, ja tos nevar parādīt un par tiem pastāstītg? Raimonds tagad prāto, kādu koka statīvu izgatavot, lai šo zvanu varam parādīt 14. decembra pasākumā. Arī pagasta vēstures izpētē biedrība esam uzkrājuši nopietnu materiālu krājumu, ka jau vajadzētu sākt domāt, kā tos eksponēt. Varbūt jāsāk veidot Lielauces pagasta vēstures ekspozīciju?
Ivars Bušmanis
Ivara Bušmaņa foto un video
-
Pērkonu kapi no ceļa puses.
-
Astoņi šādi futrāļi vēl atrodami šai kapsētā.
-
Pēdējais apbedījums - Dorai Lonertei.
-
Ložu cauršautais Pērkonu kapu zvans
-
1933. gada kartē piezīmētas apzināto kapsētu vietas.
-
Uzraksts liecina, ka zvans liets Liepājā 1926. gadā.
